“Mēs braucam uz Maskavu šķirt nelikumīgas laulības starp Latviju un PSRS!” Tieši tā daudziem tūkstošiem pavadītāju tirgus laukumā Rīgā, pakāpies uz kravas mašīnas piekabes, paziņoja Dainis Īvāns 1989. gada 21. maijā.

Tagad laukums gaļas paviljona priekšā apbūvēts ar tirdzniecības kioskiem, bet toreiz, 1989. gadā, oficiālas varas iestādes aizliedza rīkot mītiņu Stacijas laukumā un tikko ievēlētos PSRS tautas deputātus uz Maskavas vilcienu tauta pavadīja no ķēķa gala, tas ir, no tirgus. Mēs devāmies uz vēsturisko kongresu, un kravas mašīna ar mikrofoniem tirgus laukumā bija kļuvusi par mūsu pēdējo tribīni Rīgā.

Kas gan tajā brīdī varēja iedomāties, ka tikai četras dienas vēlāk Maskavā viens no mums izrausies pie Kremļa tribīnes mikrofoniem un daudzu pasaules vadošo telekompāniju kameru priekšā piecels kājās visu zāli vēl pirms oficiālās kongresa pasludināšanas par atklātu! Tas bija Rīgas Pirmās pilsētas slimnīcas ārsts Vilens Tolpežņikovs. Citēju viņa uzrunu no kongresa stenogrammas: „Biedri! Pirms mēs sākam savu sēdi, lūdzu jūs godināt Tbilisi bojā gājušo piemiņu. (Visi pieceļas. Klusuma brīdis.) Pateicos. Iesniedzu deputāta pieprasījumu: manu vēlētāju uzdevumā prasu, visiem dzirdot un tūlīt, PSRS tautas deputātu kongresā darīt zināmu, kas devis pavēli par mierīgo demonstrantu piekaušanu Tbilisi 1989. gada 9. aprīlī un par indīgo vielu lietošanu pret šiem cilvēkiem. (Aplausi.)”. Vēlāk oficiālais padomju laikraksts Izvestija šo notikumu nosauca par epizodi, kas pacēlusies līdz simbola pakāpei. šī epizode lika saprast, ka turpmāk kongresa darba gaitā notiks redzamas vai neredzamas sadursmes starp jauno un veco domāšanu, ka paklausīgas, vienprātīgas balsošanas laikmets atkāpsies pagātnē – pirmo reizi 72 padomju varas pastāvēšanas gados Kremlī pulcējās deputāti, kurus patiesi bija ievēlējusi tauta, nevis pēc pašas ieskatiem iecēlusi komunistiskā partija.

Vēlāk Kremlī sekoja Ziemassvētku kaujas, kuru dēļ 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome varēja virzīt uz balsošanu Latvijas neatkarības deklarāciju. šī balsošana PSRS apstākļos kļuva vēsturiski iespējama tikai pēc tam, kad Tautas deputātu kongress par noziedzīgiem un spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas dienas bija atzinis Ribentropa-Molotova pakta slepenos protokolus. Mēs, PSRS tautas deputāti, balsojām par šo lēmumu Maskavā divas dienas – 23. un 24. decembrī. Pirmajā dienā par nobalsoja 1052 deputāti, pietrūka tikai 70 balsu. Nākamajā dienā pasaule svinēja Ziemassvētkus, bet PSRS Tautas deputātu kongress atkārtotajā balsošanā pieņēma vēsturisku, Baltijas tautu liktenim izšķirīgu lēmumu.

Atceros, manā viesnīcas istabā uz galda pēc sveķiem smaržoja čiekurots egles zars, bet ledusskapī glabājās Latvijas gardumi – ar vilciena pavadoņiem atsūtītais sveiciens no vēlētājiem dzimtenē.

Ilustrācija: Aigars Bumburs