Latvieši ir vareni puķu dāvinātāji. Man nav ne vismazāko šaubu, ka ikviens, kam dzīslās rit kaut nedaudz latvieša asinis, ir ģenētiski ieprogrammēts visu savu dzīvi dāvāt un saņemt ziedus.

Nav nemaz svarīgi, kam un kādēļ tos dāvāt, vai kur to darīt. Ja tu esi latvietis un kāda iemesla dēļ pēdējās 72 stundas neesi turējis rokās īstu ziedu pušķi, tad tavās visdziļākajās ģenētiskajās saknēs jau sāpīgi dzeļ atstumtība no puķu dāvātāju cilts. Latvietis nevar iztikt bez pastāvīgas dāvāto ziedu devas, viņš izmantos jebkuru iemeslu, lai šo vajadzību apmierinātu.

Latvietis pasniedz ziedus dzimšanas dienās, vārda dienās, brīvdienās un gadadienās, atklāšanās un slēgšanās, kāzās un bērēs, koncertos un sporta sacensībās. Tādēļ katram, kas nokļūst kāda latviešiem svarīga pasākuma centrā, ir jāgatavojas pamatīgai appuķošanai. Hokejisti saņem ziedus, tāpat operas dziedoņi, dzejnieki un arī politiķi. Neviens netiek diskriminēts, jo latvieši dāvā puķes vīriešiem, sievietēm, bērniem, govīm, pat laukakmeņiem. Pasākums nevar izveidoties par ievērojamu notikumu, ja tajā no rokas rokā nepārceļo vismaz pāris kārtīgu ziedu klēpju.

Saskaņā ar manu visrūpīgāko, nezinātnisko analīzi esmu secinājis, ka Latvijā ik piecpadsmit minūtes kāds dāvā dažādus ziedus citam nezināma, latviešiem vien saprotama iemesla dēļ. To es nevaru pierādīt, taču tā ir patiesība. Jā, brīvdienās puķu došanas intervālu saīsiniet vēl uz pusi.

Ilustrācija: Aigars Gercāns