Tam grūti noticēt: kopš tās dienas, kad man, citu oratoru starpā, bija lemts runāt no Latvijas radošo savienību plēnuma tribīnes, jau ir pagājuši divi gadu desmiti.

Protams, plēnumā svarīgākā bija Mavrika Vulfsona runa. Latvijas Mākslas akadēmijas profesora publiskais paziņojums par Ribentropa-Molotova pakta slepeno protokolu eksistenci izskanēja ne vien kā sensācija, bet arī kļuva par signālu Dziesmotās revolūcijas sākumam. M.Vulfsona uzstāšanās uz visiem laikiem paliks Latvijas vēsturē kā Atmodas sākumpunkts, tās programmatiskais dokuments. Vienlaikus nedrīkst aizmirst plēnuma iniciatora un organizētāja, dzejnieka Jāņa Petera lomu. Kas attiecas uz pārējiem – kā runātājiem, tā arī vienkārši zālē sēdošajiem, visiem mums – varētu teikt, ka mums laimējās loterijā: īstajā brīdī mēs atradāmies īstajā vietā.

šā vai tā, katram minētā leģendārā plēnuma dalībniekam saglabājušās savas visnotaļ individuālas atmiņas un sajūtas. Piemēram, es atceros, kā kuluāros visā nopietnībā sprieda, vai mēs pēc plēnuma slēgšanas dosimies mājup tramvajos un trolejbusos, vai arī pie izejas no Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas Politiskās izglītības nama mūs jau gaidīs milicijas automašīnas… Vēl atminos: lēmums par uzstāšanos radās spontāni, klausoties, kā mani kolēģi viens pēc otra kāpj tribīnē ar nepierasti brīvām, tiem laikiem bezmaz vai dumpīgām runām. Taisnības labad jāpiezīmē – izrādās, šajās divās dienās biju vienīgā krievu rakstniece, kas devās uz tribīni, lai gan krievu inteliģences pārstāvju zālē netrūka. Mana runa, nekur un ne ar vienu nesaskaņota (atkal ar prātu neaptverams fakts padomju režīma apstākļos), sākās ar vārdiem: «Man sāp. Man sāp latviešu tautas likteņi. Man sāp krievu tautas likteņi...»

Daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā brīža. Latvija izstājās no Padomju Savienības, tā ir uzņemta Eiropas Savienībā. Valsts jubilejas gadā droši vien pienāktos vairāk domāt un runāt par nākotni. Tomēr man nez` kāpēc jo biežāk nāk prātā Austrumu gudro teiciens: «Ja tu izšausi uz pagātni ar revolveri, nākotne šaus uz tevi ar lielgabalu». Sāpes, par kurām pirms 20 gadiem runāju no Politiskās izglītības nama tribīnes, nav rimušas. Gluži otrādi – saasinājušās.

Nedrīkst aizmirst to, kas vienoja dažādu tautību cilvēkus 1991. gada barikādēs: tā bija mīlestība. Mīlestība ne tikai pret šo zemi, bet arī pret šo valsti. Izcilais humānists Janušs Korčaks kādreiz teicis: «Bērns ir jāmīl. Ja bērns nav to pelnījis, jāmīl divkārši».

Varbūt mēs šodien pārdzīvojam tādu lūzuma periodu vēsturē, kad Latviju vajadzētu mīlēt divkārši?.

Ilustrācija: Aigars Bumburs