Pirms deviņdesmit gadiem Latvijas dzimšana notika kā tautas dziesmā - tumsiņā, naksniņā. Veļu laika tumsa pašu mājās, pasaules pirmā kara nakts. Bet Latvija, meitene, par spīti visam gāja uz gaismas pusi. Viņas ļaudis par viņu iedegās - radīja savu valsti no nekā.

Otrā kara nakts Latvijai ieilga. Iedegties par Latviju varēja tikai slēpti, dvēselēs.

Pirms deviņpadsmit gadiem, augusta vakarpusē Baltijas ļaudis sadevās rokās. Kopā sanākuši, lai veidotu ceļu uz savu valsti, lai savu zemi turētu cieši, lai dzīve ietu uz gaismas pusi.

Lai iedegtos par Latviju šodien, gaisma nav vajadzīga kā neaizsniedzama līdzība. Gaisma, gaismiņa vajadzīga kā ikdiena, kurā mazā dvēseles stūrī glabāt vārdos neizteiktu, sildošu drīksniņu, kas par spīti visam tur mūs pie Latvijas.

Ja mēs, kas turamies pie savas zemes un valsts, esam daudz, tad 22.augustā plkst. 21 daudzviet Latvijā iedegsies gaismas tilti. Katrs no mums ir aicināts savu vārdos neizteikto mīlestību iedegt lukturītī un aiznest uz tiltiem savai Latvijai.

Gaismas tiltos mirdzēs tā Latvija, kas mūsu dvēselēs. Tā sildošā, gaišā drīksniņa, kas tur mūs vienu pie otra un pie Latvijas.

 

Ilustrācija: Aigars Bumburs