Kādā no iepriekšējiem blogiem es ieminējos, ka Dikļiem, ko pazīstam kā latviešu Dziesmu svētku šūpuli, bija īpaša loma manā pašas dzīvē. Man patiesi ir būtiski apzināties savu piederību Latvijai caur konkrētām ģeogrāfiskām un vēsturiskām vietām, tāpēc gribu šodien pieminēt arī šo apdzīvoto vietu Vidzemes kartē.

Dikļi kļuva par šūpuli gan Dziesmu svētkiem, gan latviešu teātrim: 1818. gadā vietējās muižas zemnieki kā aktieri piedalījās Frīdriha šillera lugas Laupītāji uzvedumā. Lugu pārtulkoja latviešu valodā 17-gadīgais muižas kalpotājs Jānis Peitāns, viņš arī iestudēja šo izrādi uz rijā uzmeistarotas skatuves. Pati Dikļu muiža rakstos tiek pieminēta kopš XV gadsimta sākuma, kad šis īpašums piederējis Gotšalkam de Pālem (? - 1436) no Pālenu dzimtas. Saprotams, ka gadsimtu gājumā muiža vairākkārt pārbūvēta un mainījusi saimniekus. Padomju varas gados, pēc Otrā pasaules kara, kungu mājā ierīkoja Republikānisko tuberkulozes sanatoriju. Tajā es nokļuvu 60.gadu beigās, lai izietu ilgstošas ārstēšanas kursu pēc atgriešanās no Čukotkas, kur strādāju par skolotāju tundrā, briežkopju un mednieku brigādēs.

Sanatorijas galvenais ārsts bija Andrejs Laukmanis - visādā ziņā leģendāra personība. Viņam bija savas oriģinālas metodes vairāku slimību ārstēšanai, uz Dikļiem brauca sirgstošie ne vien no Latvijas, bet arī no citām PSRS republikām. Turklāt ārsts bija iemantojis mākslas un literatūras smalka pazinēja un cienītāja slavu. Viņš arī pats rakstīja dzejoļus (gan tikai rakstāmgaldam, t.i., sev). Pēckara posta gados sanatorijā nereti nokļuva Latvijas radošās inteliģences pārstāvji - aktieri, rakstnieki un komponisti. Gadu ritumā galvenais ārsts izkopa īpašu pieeju šiem pacientiem.

Kad ārsts Laukmanis uzzināja, ka esmu topošā literāte un gatavojos rakstīt savu pirmo grāmatu - par Čukotku, viņš man sanatorijā iedalīja atsevišķu palātu. Ik rītus ārstu apgaitā Laukmanis vispirmām kārtām interesējās, cik lapaspušu topošai grāmatai uzrakstīts vakar. Viņš pats caurskatīja paveikto, un man bija jātaisnojas kā palaidņa skolniecei, ja galvenais ārsts konstatēja, ka nekas no jauna klāt nav nācis. Īsi sakot, mana pirmā grāmata Saltās Sejas Mēness, kura vēlāk ne reizi vien izdota Rīgā, Maskavā un pat čehu valodā Prāgā, ir dzimusi Dziesmu svētku dzimtenē - Dikļu ciematā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Dikļu muiža atkal gāja no rokas rokā, kamēr beidzot ieguva šībrīža saimnieku - akciju sabiedrību Dikļu pils. Tagad bijusī sanatorija, tagadējā Dikļu pils, pilnībā restaurēta un rekonstruēta - tā kļuvusi par smalku viesnīcu ar konferenču zāli, restorānu, saunu un skaistām viesu istabām, kam doti izteiksmīgi nosaukumi - Prezidenta, Līgavas, Mednieka, Barona... Tomēr senā pils kalpo ne tikai kā kāzu svinību un uzņēmēju vai politiķu tikšanās vieta. Dikļu muiža ir kļuvusi par apmeklētu tūrisma objektu, jo šeit ir ko redzēt! Minēšu kaut vai unikālo podiņu krāšņu un kamīnu kolekciju, ko tagadējais saimnieks savācis no visas Latvijas vienuviet, zem pils jumta.

Un vēl - Dikļos ir bērnu rakstnieka Vika pasaku personāžu parks, Dziesmu svētku promenāde, baznīca, kuras celtnes sākotnējais variants datēts ar XVII gadsimteņa vidu, šīs baznīcas mācītāja un latviešu tautas apgaismotāja Jura Neikena (1826-1868) māja.

Ilustrācija: Aigars Bumburs