Tuvojas 19. augusts. Laikam līdz mūža galam man šis datums atsauks atmiņā 1991. gadu... Toreiz, pirms septiņpadsmit gadiem, mani pamodināja tālruņa zvans - mana paziņa, pensionāre, kurai radiouztvērējs arī pa miegam bija pie auss, satraukti pateica divus vārdus: "Ieslēdziet radio!". Tūdaļ ieslēdzu gan radio, gan televīziju - abos ziņoja, ka šonakt varu Padomju Savienībā no likumīgi ievēlētā valsts prezidenta Mihaila Gorbačova pārņēmusi kaut kāda ГКЧП - ārkārtējā stāvokļa komiteja, kas taisās ievest valstī kārtību. Televizorā pārmaiņus ar diktoru atkārtotiem paziņojumiem dejoja gulbji: pučisti mierināja tautu ar Čaikovska baleta Gulbju ezers ierakstu.

Dienas pirmā puse pagāja bezjēdzīgajās svaidīšanās, toties uz pusdienlaiku es biju strikti izlēmusi, ka man, no Tautas frontes ievēlētai, likumīgai PSRS tautas deputātei pirms aresta (ka tāds sekos, man nebija ne mazāko šaubu) jāpagūst paziņot saviem vēlētājiem, ka apvērsumu neatbalstu. šādā nolūkā devos uz radio. Manu uzstāšanos ierakstīja radiožurnālists Kārlis Grīnbergs, pulksten četros dienā tā izskanēja jaunāko ziņu raidījumā. Kad devos prom no Radio nama, biju gatava tam, ka milicijas melnā berta sagaidīs mani turpat Doma laukumā, tomēr, man par brīnumu un pat zināmu vilšanos, savādi apklusušajā pilsētā nevienam gar mani nebija nekādas daļas. Iekāpu trolejbusā, netraucēti atgriezos savā Purvciemā, nogāju līdz namdurvīm, ieslēdzos dzīvoklī...

Un tad atskanēja durvju zvans. Actiņā es saskatīju vīrieti armijas maskēšanās tērpā un, saprotot, ka pretoties nav vērts, paklausīgi atslēdzu durvis. Liels bija mans izbrīns, kad kāpņu telpā ieraudzīju divus jauniešus: puisi (viņš tiešām bija ģērbies raibajā armijnieku tērpā) un jaunu meiteni blakus! Neļaujot man attapties, abi viens caur otru iesāka runāt: "Lejā ir auto. Nejautājiet, kā mēs uzzinājām jūsu adresi! Mēs dzirdējām jūsu uzstāšanos raidījumā, jūs nedrīkstat palikt mājās! Aizvedīsim jūs uz laukiem, tur ir piens un kartupeļi. Jūs taču pati teicāt, ka jaunais režīms ilgāk par diviem mēnešiem nenoturēsies!"...

Kad man šodien jautā, par ko es, krieviete, mīlu latviešus, es vienmēr stāstu par tiem diviem jaunajiem cilvēkiem, kas 1991. gadā ar savu žigulīti atsteidzās glābt krievu politiķi Marinu Kosteņecku. Zināms, es nekur neaizbraucu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka skaidri sapratu: ja mēs tagad pa manas mājas ārdurvīm iznāksim trijatā, Latvijā tiks arestēti par diviem cilvēkiem vairāk. Bet tajā brīdī es kā nekad agrāk pēkšņi apjautu savu piederību šai zemei. Un lai piedod man tie, kam šie vārdi šķitīs par daudz sakāpināti.

Tikai gadu vēlāk es pavisam nejauši uzzināju, ka man pakaļ atbraukušie jaunieši riskēja ne ar sevi vien. Izrādās, tie bija vīrs un sieva, mājās viņiem bija palikuši divi mazi bērni. Bet vīra militārais tērps - gadījuma pēc iegādāts apģērbs darbam. Tajā laikā padomju karaspēks atstāja Afganistānu un militārās amatpersonas lēti izpārdeva formas tērpus, kas bija kļuvuši nevajadzīgi.

Ilustrācija: Aigars Bumburs