Nav vairs aiz kalniem 1. septembris - katram no mums šī diena reiz bija tas ilgotais slieksnis, aiz kura beidzas zināms bērnības posms un sākas jauna skolas dzīve. Es pati pirmajā klasē devos tālajā 1952. gadā, turklāt meiteņu skolā. Jā, jā, lai cik tas dīvaini šodien neskanētu, bet pirmajos pēckara gados Rīgā bija meiteņu un zēnu skolas. Starp citu, šī elitārā skola pastāv arī šobaltdien, ar to pašu 10. numuru, bet nu jau vairāk kā pusgadsimtu tajā mācās visi kopā - gan meitenes, gan zēni. Jāteic, ka 1952. gadā 10. vidusskola bija bezmaz vai augstdzimušo jaunavu pansionāts, un es tajā nokļuvu gluži nejauši, jo biju reģistrēta attiecīgajā mikrorajonā.

Visiem Rīgas skolasbērniem piecdesmito gadu sākumā 1. septembrī bija jāierodas skolā ar puķēm rokās un parādes formā (meitenēm virs formas kleitas bija jābūt baltam priekšautam), lai tad svinīgā ierindā soļotu uz Ļeņina pieminekli pilsētas centrā un noliktu ziedus kā pateicību vadonim par savu laimīgo bērnību. Bet, tā kā mans tēvs tolaik atradās ieslodzījumā Vorkutas nometnē un mamma nespēja viena sagādāt visu nepieciešamo, naudas pietika tikai ikdienas skolas formai - brūnai kleitai ar melnu priekšautu. Puķes gan bija nopirktas, un es, tāpat kā visi mani vienaudži, pirmoreiz devos uz skolu ļoti pacilātā garastāvoklī. Ak vai, pie skolas sliekšņa svētki man negaidīti tika atcelti - klases audzinātāja, paņēmusi mani aiz rokas, izveda no ierindas, kur visām skolniecēm bija puķes un balti priekšauti, un stingri noteica: "Bet tu, meitene, atnāksi uz skolu rītdien." To, ka mans melnais priekšauts ne vien bojāja elitārās skolas kolonnas kopskatu, bet varēja tikt uztverts arī kā sava veida politiskais protests (Staļins taču vēl bija dzīvs!), es sapratu daudzus gadus vēlāk. Bet toreiz ilgi un rūgti raudāju, kamēr mamma mani mierināja. šā vai tā, manas puķes Ļeņinam netika, lai gan pats piemineklis Rīgas centrā nostāvēja vēl turpat četrdesmit gadus.

Atcerējos par šo notikumu nemaz ne tik nejauši. Turpat vai pirms dažām dienām savā dzimšanas dienā no izdevniecības Tapals saņēmu lielisku dāvanu - manu pašas grāmatu krievu valodā Lēti pārdodu klaunu. Marinas Kosteņeckas grāmata ar tādu pašu nosaukumu iznāca pagājušajā gadā arī latviešu valodā. Tās izdevumu es biju veltījusi Latvijai kā savai dzimtenei. Bet krievu izdevuma titullapā ir cits veltījums: "Manu vecāku - Jekaterinas Timofejevnas Kosteņeckas (dzim. Aņisimovas) un Grigorija Fjodoroviča Kosteņecka gaišajai piemiņai". šī grāmata ir vienlaikus gan piemineklis, gan puķes diviem cilvēkiem, kas man iemācīja cienīt draugus un piedot ienaidniekiem, ciest līdzi cita sāpēs un klaji neizrādīt savējās. Viņi man bērnībā vienkārši paskaidroja, ka cilvēka dzīves pati tumšākā stunda mēdz būt pirms rītausmas.

Ilustrācija: Aigars Bumburs