Kaut gan šogad Latvija atzīmē 90 gadus kopš tās dzimšanas, cits pieminēšanas vērts skaitlis ir 17. Tie ir 17 gadi, kopš 1991.gadā tika atjaunota Latvijas neatkarība. Tas nešķiet daudz līdz brīdim, kad apzināmies, ka Latvijas pirmā nacionālās suverenitātes, demokrātijas un savas valsts pārvaldības pieredze ilga vien 22 gadus - no 1918. līdz 1940. gadam.

Patriotiskajiem latviešiem pirmais īsais uzbrukums neatkarībai - "Ulmaņlaiki", ir ieguvis mītiski leģendāras aprises un tas ir saprotams. šie 22 gadi bija mūsu vienīgais atskaites punkts vairāk nekā pusgadsimtu. Un, kad atceramies, ka 700 gadi pirms tam bija arvien pavadīti kāda cita pakļautībā, tad šie īsie 22 gadi tautas apziņā iegūst milzīgus apmērus. šajā īsajā laikposmā tikai izveidota Latvijas nācijas identitāte un, neraugoties uz 50 posta, okupācijas un deportāciju gadiem, kas sekoja, šobrīd rodas cita, pirmajai līdzīga, tomēr atšķirīga Latvijas identitāte.

Un mēs jau 17 gadus to veidojam. šī doma mani pārsteidz visvairāk. Tie no mums, kas bija dzīvi, pieredzēja un piedalījās Latvijas otrās neatkarības atjaunošanā, strādā pie Latvijas atjaunošanas jau 17 gadus - gandrīz tikpat ilgi, cik mūsu vecākiem un vecvecākiem bija dots, lai starp diviem pasaules kariem izveidotu pirmo republiku.

Viņi pierādīja, ka 22 gados var izdarīt daudz. Kā mēs izskatāmies uz šī fona? Tāpat kā viņi, arī mēs pēc kara ceļam no jauna. Latvijas pirmā valsts tika izveidota pēc Pirmā pasaules kara radītās iznīcības un brīvības kaujām. šodien Latvija tiek atjaunota pēc vēl postošākā Otrā pasaules kara un piedevām pēc 50 okupācijas gadiem.

Pasaule, kurā mēs darām šo darbu, ir citāda - tā ir globalizēta, digitalizēta kiberpasaule, kurā mazas izmaiņas īsā laika sprīdī var radīt lielu un ilgstošu ietekmi uz plašu cilvēku kopu. Esot NATO un ES dalībvalstij, mūsu vietu šajā pasaulē šobrīd zina vairāk cilvēku, nekā jebkad agrāk.

Mani vecāki pieredzēja šos 22 gadus, bet meklēja patvērumu Rietumos, kad Latvija tika okupēta. Viņi nenodzīvoja tik ilgi, lai pieredzētu, kā Latvija atgūst neatkarību. šķiet, es esmu atgriezies Latvijā viņu vietā, lai turpinātu no tā punkta, kur viņi palika. šī iemesla dēļ es gaidu 2014.gadu, kad varēšu teikt, ka esmu dzīvojis un strādājis 23 neatkarības gadus. Bērni arvien cenšas izdarīt mazliet vairāk nekā paveikuši viņu vecāki.

Ilustrācija: Aigars Bumburs