Tieši tā: abi vārdi - Rīgas Barikādes - ar lielo burtu. Un, kaut gan 1991. gada janvārī barikādes cēla ne tikai Rīgā (tās bija, piemēram, arī Liepājā), tomēr Rīgas Barikādēm ir īpaša lappuse Latvijas neatkarības atgūšanas vēsturē. Jau tāpēc vien, ka smagā lauksaimniecības tehnika no visattālākajiem zemes rajoniem mēroja ceļu uz Rīgu, lai galvaspilsētā aizstāvētu likumīgi ievēlēto parlamentu un tobrīd vēl pasaules neatzītās Latvijas Republikas valdību.

Visas barikāžu naktis es kopā ar citiem rakstniekiem pavadīju Rakstnieku savienības telpās. Par laimi, bijušajā pirmās Latvijas Republikas Preses karalienes Emīlijas Benjamiņas privātmājā bija saglabājusies virtuve, kur varēja vārīt zupas. Vienu stāvu zemāk, kamīnzālē, bija klāti galdi, un caurām naktīm šurp nāca sasildīties pie karstas zupas šķīvja tie, kas barikādēs apsargāja tuvākos stratēģiskos objektus - Ministru Padomi un Telefonu centrāli Dzirnavu ielā. Katru nakti rakstnieki divas trīs reizes nelielās grupās ar mašīnu izbrauca aprunāties ar ļaudīm pie attālākajiem ugunskuriem, un es ik reizi centos nepalaist garām šādu iespēju pašai saskarties ar valsts jaunāko vēsturi.

Kādā no naktīm, pēc informācijas, kas bija izplatījusies barikāžu aizstāvju vidū, Zaķusalā bija gaidāms padomju armijas specvienības Alfa gaisa desants, izsēdināts no lidmašīnas. Paredzētās operācijas mērķis - televīzijas centra ieņemšana. Pats par sevi saprotams, mūsu rakstnieku brigāde tajā naktī devās tieši uz Zaķusalu.

Pirmais, ko mēs ieraugām - televīzijas torņa aizstāvji ne tuvu nav nekādi Robinzoni Krūzo! Notikumu gaitai tie seko, lūkojoties zem naksnīgām debesīm uzstādītajā televizorā. Ap ugunskuriem blīvējas visdažādākie veidojumi no baļķiem, dēļiem, egļu zariem - aizsegs no vēja, kas izpūš salu caur un cauri. No tumsas atskan kāda jaunatnācēja balss, pieklājīgi apvaicājoties: "Vai šeit būtu tā lielā tautas pulcēšanās?", un minūti vēlāk no tās puses jau dzirdama saskanīga kora dziedāšana. Starp divām dziesmām knapi pagūstu pajautāt: "Kas jūs esat?" Man atbild: "Mūzikas akadēmija." Lūk, tā. Ne vairāk, ne mazāk. Naktī, uz salas, gaidot parašūtistu desantu no debesīm...

Kāds ir pazinis mani pēc sejas. Pielicis mutei ruporā sakļautas delnas, vīrietis pilnā balsī salai paziņo: "šeit mūsu Kremļa deputāte! Nesiet grāmatu šurp!". Pie ugunskura pienāk ļaudis un sniedz man PSRS prezidenta M. Gorbačova grāmatu Pārkārtošanās un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei. Tas ir grāmatas latviskais tulkojums. Man saka: "Ja mēs šodien paliksim dzīvi, un ja jūs atgriezīsities Maskavā un satiksiet tur Gorbačovu, tad atdodiet viņam atpakaļ šo pasaku grāmatu. Pasakiet, ka esam jau paaugušies un pasakām vairs neticam."

Es neapzināti atveru vāku un redzu, ka ne vien baltā priekšlapa, bet arī visas lappuses pāri tipogrāfijas iespiedumam aprakstītas ar skrotszīmuli. Tie ir barikāžu aizstāvju vēstījumi PSRS prezidentam. Raksta krieviski, ar gramatiskām kļūdām, taču bez neviena rupja vārda. Tās ir emocionālas atvadu vēstules. Un gandrīz zem katra ieraksta - salasāms paraksts un norāde uz pilsētu vai ciemu, no kurienes cilvēks ir ieradies uz barikādēm.

Gaisa desants tonakt Zaķusalā netika izsēdināts. Mēs visi palikām dzīvi. Es atgriezos Maskavā un redzēju Kremlī Gorbačovu. Tomēr grāmatu nenodevu. Vēl jau bija tikai 1991. gada janvāris, bet Rīgas Barikāžu aizstāvju paraksti zem atvadu vēstulēm bija pārāk labi salasāmi un adreses norādītas nepārprotami. Līdz brīdim, kad būs izgāzies augusta pučs, vēl atlika septiņi mēneši. Neviens no mums toreiz nevarēja zināt, ka pēc septiņiem mēnešiem PSRS sabruks un Drošības komitejas represīvā sistēma uz mūžiem nogrims vēsturē.

Ilustrācija: Aigars Bumburs