Kad 1991. gada augustā tika atjaunota Latvijas neatkarība, es strādāju Latvijas diplomātiskajā misijā ASV, Vašingtonā,. Tam sekojošajās dienās mēs saņēmām daudz apsveikumu gan no seniem, gan arī jauniem draugiem, bet starp tiem bija viens, ko es nekad neaizmirsīšu.

Pēc tam, kad biju sniedzis interviju kādam radio žurnālistam, šis jaunais cilvēks izslēdza diktofonu un atzinās: „Es jūs, latviešus, apskaužu. Jūs esat tikko atguvuši neatkarību, nometuši okupācijas važas un saņēmuši iespēju no jauna celt savu valsti. Pagātne ir beigusies, un jums viss ir priekšā. Amerikā revolūcija un neatkarības karš bija pirms 200 gadiem. Mums nav nekā, ko celt no jauna, ir vienīgi lietas, ko labot. Garlaicīgi. Jums, latviešiem, priekšā ir aizraujoša nākotne; lai arī kas notiktu, jūs tagad varat to ietekmēt."

Man jāatzīst toreiz, 1991. gadā, es jutos laimīgs. Bija aizraujoši un notiekošais šķita gandrīz neticams. Pēc 50 Padomju Savienības gadiem visiem bija šķitis, ka tas turpināsies mūžīgi, bet nu Latvija atkal bija neatkarīga. Latvija bija mainījusies, pasaule bija mainījusies un tiem, kas vēlējās dzīvot un strādāt Latvijā, darbs bija nodrošināts. Pie tam tas bija darbs, par kuru bijām sapņojuši.

1990.gadu sākumā mēs pārveidojām valdību, likumus un veidu, kā sadarbojāmies ar pasauli. Mēs veicām privatizāciju un ieguvām nedzirdētu peļņu. Mēs izveidojām vēstniecības, pievienojāmies starptautiskajām organizācijām, pārveidojām pilsētas un sūtījām savus prezidentus apkārt pasaulei. Mūsu ekonomika pieauga, parādījās jaunas iespējas un arī jaunas problēmas aizstāja vecās. šodien mūsu ekonomika cīnās ar sarežģījumiem, politiskās partijas strīdas un šī neatkarības sākuma eiforija ir bālas atmiņas.

Tomēr es domāju, ka amerikāņu žurnālistam bija taisnība. Dzīve Latvijā nav bijusi garlaicīga. Man ir bijusi tā retā laime būt latvietim šajos pēdējos 20 gados. Man ir bijusi iespēja piedalīties ļoti daudzos Latvijas atdzimšanas, attīstības un augšanas sāpju procesos. Es esmu pieredzējis ne vien sapņa īstenošanos, bet arī varējis tajā dot savu ieguldījumu.

Protams, šis sapnis vēl nav pilnībā īstenojies. Mēs joprojām pārbūvējam un reizēm arī labojam nesen uzcelto. Valsts rekonstrukcija un veselīgas nācijas atjaunošanās prasa laiku, smagu darbu un izturību. Un ceļā arvien ir jāsastopas ar daudziem sarūgtinājumiem.

Tomēr, ja sapnis reiz dzīvē īstenojas, cilvēks sāk ticēt, ka tas var notikt atkal. Tāpēc, ja vēlamies izveidot labāku Latviju nekā tā ir pašreiz, mums jāturpina sapņot.

Ilustrācija: Aigars Bumburs