Dažos iepriekšējos blogos es jau stāstīju par to, kādas vietas Latvijas kartē tā vai citādi ir saistītas ar manas pašas likteni. Vidzemē tie ir Dikļi, Zemgalē - Misa un Bēne, Latgalē - Aglona un Kalupe... šodien ir pienācis laiks atzīties mīlestībā Kurzemei. Īpaši tāpēc, ka arī šajā Latvijas daļā man ir nācies ne vien padzīvot kā vasarniecei, bet arī ziemas vakaros kurināt krāsni Ķesterciemā (šai ciemā kādreiz esot dzīvojis Engures baznīcas ķesteris) un uzrakstīt tur stāstu grāmatu "Baltās kāpas".

Pagājušā gadsimta 70.-tajos gados, dzimusi rīdziniece, taču bez normālai dzīvošanai derīgas mītnes, es biju spiesta kaut kur meklēt pajumti radošam darbam. Tajos laikos Kurzemes jūrmalas zvejnieku ciemos tūdaļ aiz Jūrmalas varēja par pilnīgi pieņemamu cenu noīrēt istabu vasarai; lai tur nokļūtu, bija jābrauc ar elektrovilcienu un pēc tam vēl ar autobusu. Viens no tādiem attāliem ciemiem arī bija mans svētītais Ķesterciems. Māju saimnieki labprāt pa vasaru man izīrēja atsevišķu būvi: tās viena puse kādreiz bija kalpu dzīvojamā istaba, otra - lauku pirtiņa. Kad pienāca rudens, atklājās, ka krāsns saimes istabā ne vien rotā telpu - tā ir kurināma, un vispār namā var dzīvot arī pa ziemu. Vienojāmies par malku, un es pārvedu no Rīgas savu lielāko dārgumu - rakstāmmašīnu. Līdz datoru ērai cilvēcei vēl bija krietni jānodzīvo. Manas jaunības laikos rakstnieki radīja savu grāmatu melnrakstus ar roku, pēc tam laboja, slīpēja un visubeidzot nesa savam pirmajam lasītājam un kritiķim - privātai mašīnrakstītājai. Būt neatkarīgam no mašīnrakstītājas un turēt mājās pašam savu rakstāmmašīnu - tā jau skaitījās greznība. Un, lūk, šo greznumu es ievietoju savā pirtiņā un pēkšņi sajutos pats laimīgākais cilvēks pasaulē! Pirmoreiz dzīvē man veselam gadam uz priekšu bija noīrēta pašai sava ATSEVIšĶA MĀJA.

Uz vienkārša koka galda stāvēja rakstāmmašīna Optima, tilla aizkarus uz logiem aizstāja smalkie zvejas tīkli, persiešu paklāja vietā uz grīdas - lai nevilktu tik stipri no šķirbām - bija izplāta zvejnieku bura. Virtuvē pie plīts karājās saimnieces dāvinātā sīpolu virtene, bet māla podos ar vākiem (sargājoties no pelēm) glabājās stratēģiskie pārtikas krājumi - putraimi, cukurs, milti...

Dažu metru attālumā no pirts atradās vistu kūts, un no rītiem mani modināja gailis. Iekurinājusi plīti un padzērusi kafiju, es sēdos pie darba un ap pusdienlaiku parasti jau biju paguvusi centīgi ar roku aprakstīt žūksni papīrlapu. Pēc tam no durvju puses atskanēja pieklājīgs klauvējiens, un uz jaunrades nama sliekšņa cita pēc citas parādījās zvejnieku sievas ar svaigu, reizēm pat dzīvu, vai arī tikko apkūpinātu zivju sainīšiem. Ar šo valūtu vietējie iedzīvotāji norēķinājās ar mani par ekskluzīvu medicīnisko pakalpojumu - asinsspiediena mērīšanu. Nopirkt aptiekā arteriālā spiediena mērīšanas aparātu Padomju Savienībā bija neiespējami, un šis otrais pasaules brīnums manā pirtiņā (pirmais - jau pieminētā rakstāmmašīna), iegūts par lielu blatu, bija labs atspaids trūcīgajiem honorāriem, ko man maksāja par rakstiem un stāstiem avīzēs un žurnālos.

Pret vakaru es devos uz satikšanos ar jūru, bet atpakaļceļā iegriezos pasērst pie kāda no paziņām zvejniekiem, pie zāļu tējas krūzes klausījos nostāstus par dzīvi, lai vēlāk dzirdēto izlaistu caur sevi un izliktu vispirms ar roku uz papīra, bet vēlāk pārdrukātu ar mašīnu.

Pats grūtākais bija izdot uzrakstītus stāstus grāmatā. Jo mani literārie varoņi, Kurzemes baltajās kāpās dzimušie un mūžu nodzīvojušie, nu nekādi neiederējās mundro komunisma cēlāju tēlā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Ilustrācija: Aigars Bumburs