"Citas dzimtenes man nav" - tāds ir nosaukums manam pirmajam blogam, kas nopublicēts jubilejas mājas lapā šī gada aprīlī. Visu turpmāko mēnešu garumā, no nedēļas nedeļā, es dalījos ar lasītājiem savā mīlestībā pret valsti, kurā man bija lemts piedzimt un nodzīvot mūža lielāko daļu. Tā nav īslaicīga iemīlēšanās mītnes zemē, no kuras jebkurā momentā var emigrēt, līdzko kaut kas varētu apdraudēt manu netraucētu dzīvošanu šeit. Manā izpratnē mīlēt dzimteni jebkādos vēstures laikposmos (brīžiem visai neviennozīmīgajos) - tas pirmām kārtām ir darbs un liela atbildība. Un vēl - spēja saprast un piedot. Pat tad, kad liekas, ka dzimtene ir tevi nodevusi. Ka tu šeit esi svešs. Tomēr vēl svešākam tev lemts būt jebkurā citā planētas punktā, jo tava zvaigzne piedzimšanas stundā ir stāvējusi tieši virs šīs zemes un citas dzimtenes tev vienkārši nav un nevar būt.

Pašlaik Latvija pārdzīvo ne tās vieglākās dienas. Atzīšos, nerunāt par sasāpējušajām problēmām, piemeklēt blogos vien labus vārdus savai dzimtenei reizēm nepavisam nebija vienkārši. Un tomēr, es meklēju tieši labus vārdus. Jo ārstēt slimību tikai ar skaļiem atmaskojumiem nav iespējams. Pat visstiprākās brīnumzāles nedos vajadzīgo efektu, ja tās ir izrakstītas bez mīlestības un līdzcietības pret sirgstošo. Es mīlu un pieņemu Latviju tādu, kāda tā ir. Droši vien, man ir īsti laimējies - esmu paguvusi dzīvot visos Latvijas reģionos: Vidzemē un Kurzemē, Zemgalē un Latgalē, un Rīgā. Es pazīstu šo zemi no iekšpuses, nevis tikai no politiķu skaļajiem paziņojumiem un skandaloziem rakstiem presē. šīs zināšanas uzliek arī ne mazums pienākumu.

Ko man gribētos novēlēt savai valstij jubilejas priekšvakarā, atvadoties no internetprojekta Iededzies par Latviju?

Lai zem Latvijas debesīm nekad neapklust putnu dziesmas, bērnu smiekli un Tautas Lūgšana - Dziesmu Svētki!

Ilustrācija: Aigars Bumburs