Jūs jau zināt - latvieši mīl klusējot. Bez skaļiem vārdiem, bez patētikas, kā baidoties, ka tā var noplicināt visu, kas skaists un īsts. Arī es tā domāju - līdz mirklim, kad kopā ar kolēģiem sākām veidot Valsts prezidenta kancelejas un izdevniecības „Žurnāls SANTA" kopdarbu - Latvijas 90. dzimšanas dienai veltīto žurnālu „Es mīlu savu Latviju".

Tagad es zinu ko citu. Patiesībā vārdi noplicina tikai tad, ja tie nāk no aprēķina vai paviršības - vārdi, kas nāk no sirds, nevar būt par skaļu vai par patētisku. Un latvieši nemaz nav tik ieturēti un dienišķā cinisma kārtiņa mūsos nemaz nav tik bieza.

Labi atceros to mirkli, kad mēs, radošā komanda no visiem izdevniecības žurnāliem, pirmoreiz sanācām kopā. Bija vasara, līdz 18. novembrim vēl bija tālu un patālu arī līdz tai svētku sajūtai, kas krāšņi valda šobrīd un ko mana paziņa precīzi nodēvēja par „ja tu neesi šajos svētkos, tad tevis nav vispār". Visi, kas bija piekrituši žurnāla veidošanai, darīja pilnīgi brīvprātīgi, nenoslēdzot nekādus līgumus, negaidot nekādu samaksu, un gaisā bija kaut kas no revolucionāru pulciņa noskaņām. Un tas bija skaisti.

Tad mēs sākām saņemt ļoti aizkustinošas vēstules no cilvēkiem, kas bija atsaukušies izdevniecības žurnālos publicētajam aicinājumam sūtīt savus, savu vecāku un vecvecāku atmiņu stāstus. Bieži vien aploksnēs ar rūpīgā rokrakstā uzrakstītu adresi bija fotogrāfijas - ne sevišķi kvalitatīvas, taču acīmredzami dārgas un svarīgas (ar piebildi - lūdzu, atsūtiet atpakaļ, tā ir mana vienīgā bilde no Sibīrijas bērnības...). Un mēs tagad mazliet zinām, kā jutās Dainis Īvāns, kad viņam Atmodas gados sūtīja pašadītas zeķes - tādas gan nesaņēmām, bet teju katrā vēstulē bija sirsnīgi vārdi un pat svētība žurnālam, kas vēl tikai tapa. Lasīju vēstules un man palika mazliet kauns par visu, par ko ikdienā čīkstu. Cilvēki, kuri, visticamāk, iztiek no pensijas vien, rakstīja - zināt, galvenais, ka Latvija ir brīva, visu pārējo var pieciest. Inflācijas virpulī un ekonomiskās krīzes ēnā sen neko tādu nebiju dzirdējusi.

Mums daudz palīdzēja žurnālisti no Liepājas, Cēsīm, Rēzeknes un Jelgavas - pilsētām, kur šomēnes notiek vērienīgi Latvijas jubilejas novadu pasākumi (to dalībnieki žurnālu saņems kā dāvanu). Bez viņiem patiesos latviešu stāstus nemaz nevarētu uzrakstīt, jo viņi zina notikumus un cilvēkus, kuri nekad nebūs vēstures grāmatās, bet kuri ir tikpat īsta vēsture kā kaujas, apvērsumi un manifestācijas.

Nolēmām, ka žurnāla sākumā dosim vārdu Latvijā zināmiem cilvēkiem. Visiem bija, ko teikt - par Latviju, par sevi, par mīlestību. Un, kad vienus pēc otriem lasīju viņu vārdus, pēkšņi sapratu - tepat, mums līdzās, faktiski mūsos pašos, ir vesels neuzirdināts skaistu patriotisku jūtu lauks! Zināt, kā teica, piemēram, mūsu slavenais hokejists Artūrs Irbe? „Latvija man ir viss: vieta, kur ir manas mājas, mana dzimta, manas domas, sapņi un sirds. Par Latviju man ir smeldze, lepnums un prieks. Tā ir mana zeme - viena vienīgā uz visu mūžu."

Man tiešām prieks, ka Latvija to visu savā jubilejā dzird.

* Izdevniecības Žurnāls Santa izdevums Es mīlu savu Latviju tapa sadarbībā ar Valsts Prezidenta kanceleju un tika dāvināts Latvijas jubilejas reģionu svinībās, kā arī skolām un bibliotēkām visā Latvijā.