Dziesmu svētki latviešiem vienmēr ir bijuši kā alķīmijas laboratorija, kurā top pārkausētas, sublimētas un šķīstītas atsevišķās individuālās apziņas, līdz tās izaug līdz kopējai augstākai apziņai par piederību tautai, par savas individuālās sūtības piepildīšanu tautas likteņa labā. Dziesmu svētkos koncentrētā veidā notiek tas pats, kas jau mazāk manāmi visu laiku notiek kultūras dzīvē vispār. Tā ir garīgo vibrāciju pacelšana kādā augstākā plāksnē.

Ikdienas dzīves eksistenciālā vientulībā dzīvojot, cilvēka ierastā, parastā “es” apziņa pārāk bieži jūtas atšķirta no citiem, saskaldīta un vientuļa. Tikai retam izdodas arī ikdienas vienmuļībā paturēt dzīvu savu bērnu dienu sajūsmu un dzīvesprieku. Svētku reizēs mēs atgūstam māku priecāties, svinēt un atjaunot garīgās kopības saites ar citiem. Mēs izjūtam sevi kā neatņemamu daļu no lielākas vienības, savas tautas, un šis pārdzīvojums nes sev līdzi pilnīgi fantastiskus atbrīvotas enerģijas krājumus. Ja ikdienā cilvēks bieži, pašam negribot, jūtas it kā zemes smaguma un dzīves grūtību nomākts, tad Dziesmu svētkos tas viss it kā paliek tālu aiz muguras un katrs vismaz uz brīdi var justies pacilāti un atviegloti.

Dziesmu svētki ir mūsu tautas garīgās kodolenerģijas centrāle un arī akumulators, kurā tiek uzkrāti tautas garīgie spēki. Mūsu apziņa sāk darboties augstākā līmenī un tas viss, kas ir sīks, nesvarīgs un pat tāds, ar ko mēs paši sevī nelepojamies, pēkšņi zaudē savu varu pār mums, viss viegli un dabīgi ievietojas savā pareizajā gultnē. Mēs atklājam tādu kopību, kur, citus dzirdot, mēs katrs saklausām atbalsi savas sirds balsij. Mēs zinām un jūtam, ka esam kopējas pagātnes mantinieki un kopējas nākotnes cēlāji. Mēs zinām un jūtam, ka esam daļa no vienas, vienotas, nedalāmas latviešu tautas.

Latviešu valodā mēs mēdzam runāt par spēka vārdiem un par spēkavotiem. Tā ir tautas gudrība, kas intuitīvi izprot vispirms jau, ka vārds, doma, mērķa priekšstats ir kā sēkla, no kā garīgais spēks izaug. Bet otrs princips ir tikpat svarīgs – garīgais spēks verd no kādām cilvēka prātam apslēptām un neuztvertām dzīlēm it kā no neizsmeļamiem ūdens avotiem. šie avoti nekad neizsīkst, tiem nekad nepietrūkst dzīvā ūdens. Mums tikai jāiemācās, kur un kā no tiem smelties.

šajā sakarībā sastopamies ar paradoksu. Garīgais spēks ir parādība, kam tikai ar individuālās apziņas starpniecību ir iespējams izpausties. Bet viens no spēcīgākajiem un vienkāršākajiem veidiem, kā indivīdā atmodināt neapzinātos iekšējos spēkus, ir pārdzīvojumi, kas veidojas cilvēku kopībā: ar citiem dalīts prieks, sajūsma, jūtu un estētiski pārdzīvojumi. Visu to latviešiem sniedz Dziesmu svētki. Tamdēļ nav brīnums, ja Dziesmu svētki jau no saviem pirmssākumiem ir nedalāmi saistīti ar latviešu tautas garīgo izaugsmi.