1918

Juris Ciganovs vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

1918. gada 18. novembris. Latvijas valsts dibināšana bija notikums, kas mainīja tautas vēstures plūdumu. Pirmo reizi latviešu tautas vēsturē tai radās iespēja izveidot savu valsti.

Pirmā pasaules kara radītais posts, bēgļu traģiskais liktenis un latviešu strēlnieku cīņas kāpināja latviešu nacionālo apziņu un aktivitāti. Jau pirms 1917. gada latviešu sociāldemokrāti – mazinieki (F. Cielēns, K. Kurševics) un nacionāldemokrāti (laikraksta Dzimtenes Atbalss līdzstrādnieki Maskavā: L. Laicēns, E. Blanks, J. Bankavs u.c.) – bija izstrādājuši vairākus Latvijas autonomijas projektus vai tās pamatprincipus. Pēc 1917. gada Krievijas Februāra revolūcijas Latvijas autonomija kļuva par vispārēju demokrātisku un nacionālu prasību, parādījās liels skaits dažādu deklarāciju un rezolūciju par šaurāku vai plašāku Latvijas autonomiju. Dibinājās pirmās īstās latviešu pilsoniskās partijas. Sākumā valdīja uzskats, ka nacionālajā jautājumā nepieciešama sadarbība ar demokrātiskajām aprindām Krievijā, taču Krievijas Pagaidu valdības noraidošā nostāja pret latviešu autonomijas centieniem radikalizēja latviešu nacionālās idejas paudējus. Arvien biežāk plašākos tautas slāņos sāka lietot nacionālo simboliku – sarkanbaltsarkano karogu kā latviešu tautas simbolu un dziesmu Dievs, Svētī Latviju! kā latviešu nacionālo himnu.

1918. gada februārī visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1918. gada 3. martā Brestļitovskā noslēdza Padomju Krievijas un Vācijas miera līgumu, kas noteica Latvijas teritorijas palikšanu vācu karaspēka kontrolē. 1918. gada 11. novembrī ar Vācijas sakāvi beidzās Pirmais pasaules karš, Kompjēnā (Francijā) tika noslēgts pamiera līgums. Saskaņā ar to mainījās vācu karaspēka statuss Latvijā. Pamiera noteikumi paredzēja vācu armijas uzturēšanos Latvijas teritorijā, lai aizturētu lielinieku virzīšanos uz Rietumiem. Vienlaikus kā Latvijā, tā ārpus tās teritorijas turpināja darboties latviešu sabiedriski politiskie spēki, kas bija sākuši īstenot Latvijas autonomiju, bet tagad centās panākt pilnīgu Latvijas neatkarību.

1917. gada 13. oktobrī Pēterburgā lielāko latviešu pilsonisko politisko spēku un organizāciju pārstāvji nolēma dibināt nacionālu politisko organizāciju, kura spētu apvienot dažādus politiskos spēkus vienotam mērķim, lai izcīnītu Latvijas autonomijas tiesības. šo organizāciju dibināja Valkā, nosaucot to par Latvijas Pagaidu nacionālo padomi (LPNP). LPNP darbojās redzami latviešu politiskie (Z. A. Meierovics, J. Zālītis) un kultūras (J. Akuraters, K. Skalbe u.c.) darbinieki. 1918. gada 30. janvārī LPNP 2. sesijā tika pieņemts lēmums par virzīšanos uz pilnīgu Latvijas valsts neatkarību. LPNP centās panākt Latvijas suverenitātes atzīšanu ārzemēs un deleģēja uz Rietumeiropas valstīm Ārlietu nodaļas darbinieku Z. A. Meierovicu pārstāvēt LPNP politisko viedokli.

LPNP nebija vienīgā organizācija, kas par savu darbības mērķi izvirzīja Latvijas neatkarību. Jau dažas nedēļas pēc vācu okupācijas sākšanās Rīgā izveidojās latviešu sociāldemokrātu mazinieku un pilsonisko politisko partiju darbinieku sadarbības organizācija, kura vēlāk ieguva apzīmējumu Demokrātiskais bloks. šī organizācija, kurā bija pārstāvēti visi latviešu politiskie virzieni, izņemot lieliniekus, noturēja savas sēdes slepeni, bet par pārrunātajiem jautājumiem centās informēt sabiedrību. 1917. gada oktobra sākumā radās Demokrātiskā bloka (DB) dokuments, kuru vēlākais Latvijas Saeimas priekšsēdis P. Kalniņš pamatoti apzīmēja par Latvijas neatkarības rezolūciju. DB, kas darbojās vācu okupētajā Latvijas teritorijā, noraidīja jebkuru iespēju ģermanizēt, rusificēt vai kolonizēt Baltiju un latviešu zemes vai tās daļas pievienot Vācijai. DB priekšgalā atradās K. Ulmanis, M. Valters, P. Kalniņš, F. Menders.

1918. gada rudenī sākās sarunas starp LPNP un DB par tālāku kopīgu darbību Latvijas valsts veidošanā. Tika nolemts apvienot nacionālos spēkus jaunā organizācijā. Sanāksme notika 1918. gada 17. novembrī Suvorova (tagad K. Barona) ielas 3. namā. šinī vēsturiskajā apspriedē tika nodibināta jauna Latvijas tautas pārstāvju organizācija – Latvijas Tautas padome (LTP) –, kuru pieņemts uzskatīt par Latvijas priekšparlamentu. LTP ietilpa 40 pārstāvju no astoņām demokrātiskajām partijām (gan pilsoniskajām, gan sociāldemokrātiskajām). LTP savā pirmajā sēdē pieņēma politisko platformu, kurā noteica jaunas valsts turpmākās attīstības pamatpostulātus un prioritātes. šī organizācija arī nolēma Latvijas neatkarību pasludināt nekavējoties – nākamajā dienā. Par LTP priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku J. Čaksti, kurš pats šajā sēdē neatradās klāt un kuram par ievēlēšanu paziņoja ar vēstules starpniecību.

1918. gada 18. novembrī pulksten 16:30 Rīgas pilsētas Otrajā teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī) tika proklamēta Latvijas Republika. Laikraksts Jaunākās ziņas gandrīz pusi no astoņu lappušu lielā 19. novembra numura veltīja latviešu tautas neatkarīgas valsts pasludināšanai. Redakcijas ievadā Esi sveicināta, jaunā Latvija! vārdā nenosaukts apskatnieks rakstīja: “Latvijas zemes Vidzeme, Kurzeme, Latgale ir tagad vienota Latvijas teritorija, uz kuras dzīvojošā nācija ir izveidojusi augstāko sabiedriskās kopdzīves organizāciju, kādu līdz šim pazīst cilvēces radošais ģēnija [..]. Latvijas valsts ir dzimusi! Latvijas nacionālais karogs ir pacelts visas civilizētās pasaules priekšā. Pēc neizmērojamu ciešanu nakts latviešu tautai aust jauns rīts. Vivat res publica! Lai dzīvo republika!”

LTP pasludināja sevi par vienīgo likumīgo varas nesēju Latvijas valstī, kas, apvienota etnogrāfiskajās robežās, ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiska republika. Izpildvaru Latvijas Republikā pārstāvēja Latvijas Pagaidu valdība ar Ministru prezidentu K.Ulmani priekšgalā. Bet brīvība vēl bija jāizcīna smagās kaujās. Galvenais cīņu smagums gūlās uz jaunās valsts bruņoto spēku pleciem. Atbrīvošanas cīņu laikā (1918.–1920.) no nelielas cilvēku grupas, kura, par spīti nelabvēlīgajiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem, saglabāja ticību tikko izveidotai valstij, radās armija, kas nosargāja jaundibināto Latvijas Republiku.

Ilustrācija: Aigars Bumburs
 

Komentāri
Jūsu vārds:
E-pasts:
Tavs komentārs
Ievadi kodu