• 1918
• Māksla
• Mūzika
• Teātris
• Kino
• Sports
• Literatūra
• Mode
• Ēdieni

Ēdieni

Mārtiņš Sirmais Šefpavārs, kulinārijas šova vadītājs

Lielākā daļa vēsturisko latviešu ēdienu mūsdienās liekas stipri dīvaini un negaršīgi, taču rudzu maize ir izdzīvojusi pāri laikiem. šis ir mans – divdesmit septiņus gadus veca pavāra – skatījums uz latviešu virtuvi. To visu rakstu tamdēļ, ka mani rāda pa televizoru, uztveriet šos faktus ar humoru, pasmaidiet.

Latviešu virtuve ir tā, ko latvietis ēd tagad, nevis pagātnē.

Vēsturiski mums ir stipras saiknes ar krieviem un vāciešiem, Padomju Savienību, Poliju, Zviedriju un Vāciju, šīs valstis arī stingri ietekmējušas mūsu ēdienkarti.

Bērniem garšo globalizācijas ēdieni, pieaugušajiem Padomju Savienības un globalizācijas, vecākiem ļaudīm – vācu, krievu un poļu ēdieni.

Valsts prezidentam es pasniegtu cūkgaļu – tā Latvijā ir svēta.

Cūkgaļa, kartupeļi, milti – trīs lietas, bez kurām latvietis nevar iztikt.

Rasols jeb olivjē salāti it kā ir latviešu ēdiens, bet īstenībā no Francijas atnācis pie mums caur carisko Krieviju.

Mēs maz lepojamies ar saviem patiesajiem ēdieniem – melnajā pirtī kūpinātu šķiņķi, miežu putru, asinsdesu –, jo mēs vispār maz lepojamies.

Latvietim garšo – viņš svētkos un svinībās ēd, kamēr vairs nevar ieēst, arī es.

Tradicionālais bēru mielasts nav iedomājams bez frikadeļu zupas, koplietošanas traukiem, tortes un kagora.

„Labs restorāns – lielas porcijas” būtu ideāls reklāmas sauklis, un, ja vēl restorāna nosaukums būtu „Karbonāde”, panākami un ienākumi Latvijā būtu garantēti.

Jāņu siers ir unikāla un neizzūdoša vērtība.

Foto: Aigars Jansons, AFI

Tagad visi izliekamies par vīna speciālistiem, kaut gan pirms septiņpadsmit gadiem pazinām tikai kagoru un dažus Gruzijas vīnus. Savukārt alus jau stipri sen ir mūsējais, un labu alu spēj atšķirt katrs latvietis.

Latvijas kulinārijā ir maz glamūra – reālas lietas un galvenais daudz.

Laika trūkuma dēļ ģimenes pie viena galda apsēžas tikai brīvdienās un svētkos. Agrāk katru ēdienreizi baudīja kopā.

Ulmaņlaiki jeb trīsdesmitie gadi ir visgaršīgākie Latvijas vēsturē. Tā domāju es.

Par pavāra „mākslu” mēs negribam maksāt – bet par garšīgu ēdienu gan labprāt.
Lielākā daļa tradicionālo vēsturisko latviešu ēdienu mūsdienās liekas stipri dīvaini un negaršīgi – bukstiņbiezputra, sklandarauši utt., bet rudzu maize ir izdzīvojusi pāri laikiem, un to pat uz Īriju tautiešiem sūtām.

Ēšana un ēdiena gatavošana brīvā dabā kādreiz bija nepieciešamība, jo lielāko daļu laika pavadījām zemes un meža darbos. Tagad tas tomēr ir luksuss, bet garšo labāk, nenoliegsi.

Medus mums garšo tik ļoti, ka cukuru varētu pat neimportēt.

Rudens ražas svētki tagad ir tikai reklāmas sauklis, jo ražas vairs nav, bet aug jauna ekonomistu, juristu un baņķieru paaudze, kas kapitālismā ir tikai normāli.

Mums visiem garšo lauku labumi, bet no īsta lauku piena lielākai daļai ir caurs vēders.

Bērnībā gandrīz katram no mums bija savu reizi jāstrādā laukos, tagad bērnus pieņem vasaras darbos lielveikalos. Kāda gan viņiem var būt saprašana par agronomiju, kas ir viena no kulinārijas pamatnozarēm.

Speķis un rupjmaize – ja mēs strādātu fizisku darbu un daudz, kā agrāk, degvielas stacijās šīs sviestmaizes tirgotu laša un tunča maizīšu vietā.

Ekoloģisks, bioloģisks un veselīgs – tā jau ir luksusa lieta mūsu virtuvē. Tas ir dārgi un reti sastopami. Tajā pašā laikā uz palodzēm stāv Ķīnas vāzes, nevis dīgst loki vai dilles.

Dilles ir latvieša garšaugs numur viens, bez tām latvietis nevarētu izdzīvot, kaut kā vienmēr pietrūktu.

šprotes ir viena no lielākajām Latvijas eksportprecēm, bet uz latvieša galda tās ir reti.

Komentāri
Jūsu vārds:
E-pasts:
Tavs komentārs
Ievadi kodu