• 1918
• Māksla
• Mūzika
• Teātris
• Kino
• Sports
• Literatūra
• Mode
• Ēdieni

Kino

Kristīne Matīsa kino žurnāliste

Neviena vēstures grāmata dzīvi neiemūžina tik precīzi, kā to spēj kino. Tas atdzīvina sausos gada skaitļus un faktus, tas vēstures taisnā lineāla nomērītajiem gadiem piešķir smaržu, garšu, skaņu un faktūru. Latvijas kino nav izņēmums.

Latvijas deviņdesmit gadi gluži kā dzīvi aizrit uz kinoekrāna acu priekšā – re, Mārtiņš ar draugiem nosargā Rīgu un tikko dzimušo Latviju (Rīgas sargi, 2007); re, jaunās valsts pirmajos gados Ceplis rosās ar patriotiskiem lozungiem uz lūpām (Ceplis, 1972); re, trīsdesmitajos gados bezdarbnieks Kurmja kungs iekļūst politisko partiju cīņas mutulī (Pie bagātās kundzes, 1969); re, baltvācieši repatriējas, un Munters pin intrigas (Baiga vasara, 2000)...

Arī tālāk mēs varam Latvijas desmitgades ritināt, neizejot no kinozāles. Četri balti krekli plivinās sešdesmito gadu pusbrīvības vējos (Elpojiet dziļi..., 1966), Arvīda Lasmaņa smaids staro no siltumtīklu kantora goda dēļa septiņdesmitajos (Mans draugs – nenopietns cilvēks, 1975), divu ģimeņu sapņi koncentrējas Mirttantes baltajā žigulītī (Limuzīns Jāņu nakts krāsā, 1981), bet tad jau uz ekrāna parādās kaila Mirdza Martinsone un atskan Afganistānas vārds kā perestroikas zīme (Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, 1987). Jauno brīvību dažs sajūt kā iespēju rādīt plikas miesas un šaušalīgus monstrus (Zirneklis, 1992), cits – kā iespēju atgriezties Boņuka sirdsskaidrajā bērnībā (Cilvēka bērns, 1991), bet drīz jau latvieši iemācās beisik ingliš un var vāvuļot svešā mēlē, par spīti sīkpartiju rosībai un bandītu rēķinu kārtošanai (Likteņdzirnas, 1997).

Divdesmitais gadsimts paskrējis gar acīm kā viens mirklis, ekrāns atkal ir balts, un sākas divdesmit pirmais. Piemēram, te viena meitene raujas no laukiem uz pilsētu, bet viņas puisis solās braukt uz Īriju... (Monotonija, 2007). Vai to kādā vēstures grāmatā var izlasīt?

Pirmais kinoseanss Rīgā notika 1896. gada 29. oktobrī (brāļu Limjēru programma Salamonska cirkā).

Pirmā filmēšana, no kuras saglabājies uzņemtais materiāls, – 1910. gadā Aleksandrs Stanke filmē Krievijas imperatora Nikolaja II vizīti Rīgā.

Kopš 1919. gada Rīgā uzņem kinohronikas.

Kopš 1920. gada uzņem spēlfilmas, kultūrfilmas un reklāmfilmas.

Pirmā latviešu skaņu filma – Daugaviņa māmuliņa (1933).

Pirmais nacionālais grāvējs – Zvejnieka dēls (1939, pirmizrāde kinoteātrī Splendid Palace 1940. gada 22. janvārī).
 

Komentāri
Jūsu vārds:
E-pasts:
Tavs komentārs
Ievadi kodu