• 1918
• Māksla
• Mūzika
• Teātris
• Kino
• Sports
• Literatūra
• Mode
• Ēdieni

Literatūra

Ieva Kolmane literatūrfilosofe, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja, literatūras mēnešraksta Karogs galvenā redaktore

Latviešos, kas runā vienā no divām dzīvajām baltu valodām un ilgi mituši lielvaru krustcelēs, tieši literatūra izšķirīgos vēstures griežos kūrusi neatkarības un brīvības alkas – bijusi tautas mugurkauls.

Pateicoties deviņpadsmitā gadsimta otrās puses jaunlatviešu kustībai, Pirmais pasaules karš latviešus atrada jau apgādājušos ar savas, unikālas, nebūt ne provinciālas kultūras apziņu un iespaidīgu klasikas bagāžu, tostarp sakārtotu folkloras mantojumu (Krišjānis Barons, Ansis Lerhis-Puškaitis) un nacionālo eposu Lāčplēsis (Andrejs Pumpurs, 1888). Pirmās neatkarības laika literatūra pašsaprotami izplešas daudzdabīga – no simbolisma (Rainis), reālpsiholoģiskas prozas (Andrejs Upīts, Jānis Jaunsudrabiņš, Vilis Lācis, u.c.) un mītrades (Edvarta Virzas Straumēni, 1933) līdz apolitiskam urbānismam (Aleksandrs Čaks), subjektīvismam, dekadentismam un bulvāru romāniem.

Pienācīgu izvērtējumu joprojām gaida gan padomju, gan vācu okupācijas laika mantojums, kas literatūru no jauna piespieda kārtot attiecības ar ideoloģiju. Rakstniecību sašķēla gan nepieciešamība izvēlēties starp kolaboracionismu, klusēšanu un disidentismu, gan gluži reāla plaisa starp literatūru okupācijas apstākļos un trimdā. Tomēr padomju „sociālistiskā reālisma” un cenzūras diktāts lika uzplaukt zemtekstam, jo sevišķi dzeju vēršot tādā kā slepenā kultā, likumīgā sazvērestībā pret varu. Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Regīna Ezera – šie vārdi marķē literatūru, kas padomju Latvijā baudījusi apskaužami dziļu cieņu, apbrīnu un mīlestību.

šāds bezierunu uzticības kredīts rakstniekus darīja par tautas priekšstāvjiem arī Latvijas neatkarības atjaunošanas centienos. Pēdējos astoņpadsmit gados tapusi spēcīga dzeja (Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris, Edvīns Raups, Liāna Langa), vēsturiskā proza (Jānis Lejiņš), sevi pieteicis femīnais psiholoģisms (Gundega Repše, Nora Ikstena, Inga Ābele). Bet brīvība atgriezusies līdz ar pasaules elpu, tirgus ekonomiku, sarukušām grāmatu tirāžām un arī vaicājumu par rakstnieka atbildību. Postmodernajā pasaulē literatūras lielais aicinājums uz cilvēka un tautas brīvību viegli sairst tik bērnišķīgajā prasījumā pēc „manas” brīvības. Divdesmit pirmais gadsimts varbūt pirmoreiz vēsturē latviešu literatūrai zina vaicāt – vai Latvijas valstij, tautai un valodai mugurkauls vēl būs vajadzīgs? Grūtākais, ka meklēt atbildi, visticamāk, nāksies pašai.
 

Komentāri
Jūsu vārds:
E-pasts:
Tavs komentārs
Ievadi kodu