• 1918
• Māksla
• Mūzika
• Teātris
• Kino
• Sports
• Literatūra
• Mode
• Ēdieni

Teātris

Ieva Zole teātra zinātniece

Latvijas valsts piedzimšanu teātris jau sagaida ar savu vēsturi – tā dzimšanas laiks tiek datēts ar 1868. gadu. Teātra un Latvijas vēsture attīstās savstarpējā mijiedarbībā un varbūt pat kā pretpolu pievilkšanās. Mūsdienās režisori izbauda, ko nozīmē radoša brīvība. Arī pārdomā, vai savās izrādēs runāt vai nerunāt par Latviju.

Kad Latvijas kā valsts vēl nav, latviešu teātris ir nodarbināts ar savas valsts radīšanas ideju, kas gan netiek nosaukta vārdā, un pagaidām izskan tikai aicinājums pēc savas zemes. Savus pirmiestudējumus 20. gadsimta sākumā ar grandioziem panākumiem piedzīvo visas lielās Raiņa lugas, jo īpaši Uguns un nakts, vēl lielāka popularitāte ir Aspazijas romantiski simboliskajām drāmām Sidraba šķidrauts un Vaidelote, tiek pirmrādīti arī visi Rūdolfa Blaumaņa darbi.

Pirmais neatkarīgās Latvijas laiks latviešu teātrim ir mierīgs laiks. Teātris pārvēršas par izklaides un atpūtas vietu, kurā ūdeņus saviļņo tikai personības, visvairāk – izcilākais latviešu teātra režisors un Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis, bet tie ir mākslas darbi, kas nostājas pret savu laiku tālab, lai neļautu rimt radošam garam. Un tad nāk Otrais pasaules karš, kad teātra dzīve Latvijā kūsā tālab, ka ik vakaru dziestošās ugunis, krāšņie tērpi uz skatuves un mīlas peripetijas ļauj uz brīdi aizmirst, ka ārā, uz ielas, pasaulē karo (M.Zīverta Minhauzena precības, 1943).

Padomju laiks, līdz ko beidzas aklā paklausība Staļina laika ierēdniecībai, Latvijas teātrim ir zelta laikmets. Netiek liegti eksperimenti ar estētiskām formām (P. Pētersona režijā I. Ziedoņa Motocikls (1967), M. Ķimeles režijā Ž.Anuija Mēdeja (1975), A. Liniņa režijā H.Ibsena Brands (1975) u.c.), protams, saskaņojot ar augšām, bet pats svarīgākais ir saturiskā jēga, kādu teātrim piešķir nepieciešamība būt pret iekārtu, pret nebrīvi, pret rāmjiem domāšanai, mākslai, dzīvei, savai zemei. Jo vairāk režisors spēj pateikt starp rindiņām, jo drosmīgāka ir doma, ko zemtekstā pauž aktieris, jo vairāk mīlestības pret Latviju izstaro no skatuves, jo populārāka ir izrāde un aktieri, kas tajā piedalās (Eduards Pāvuls A. Liniņa iestudētajā Č. Aitmatova ...un garāka par mūžu diena ilgst (1984), Antra Liedskalniņa E. Freiberga iestudētajā P. Putniņa Ar būdu uz baznīcu (1987) u.c.). Teātris no mākslas veida pārtop sociālā parādībā.

Pa to laiku ārpus Latvijas teātris sen pasludinājis neatkarību no jēgas, no ētiskās atbildības un morāles, tāpēc tik grūti Latvijas teātrim klājas jaunākā posmā – proti, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 90. gadi ir apjukuma laiks, kas beidzas tikai tūkstošgades mijā, kad ne tikai jaunās paaudzes, bet visi Latvijas režisori izbauda, ko nozīmē radoša brīvība. Arī pārdomā, vai savās izrādēs runāt vai nerunāt par Latviju.
 

Komentāri
Jūsu vārds:
E-pasts:
Tavs komentārs
Ievadi kodu