šos tautas dziesmas vārdus es sevī dungoju automašīnā visu ceļu no Braslavas līdz Rīgai. Tā vien likās, ka tautasdziesma, ko radījis nezināms autors neatminamos laikos, mūsdienās ir atradusi konkrētu adresi - Braslavas pagastu. Bet - visu pēc kārtas.

Rietumu bankas labdarības fonds un Latvijas Avīze šī gada sākumā uzaicināja mani piedalīties konkursa Sprīdis labākai dzīvei žūrijā. Akcijas ideja bija tā, ka ikkatrā, pat visattālākajā Latvijas nostūrī mīt aktīvi cilvēki, kas spēj īstenot projektu, vērstu uz dzīves uzlabošanu pašu pagastā. Katra uzvarējušā projekta īstenošanai labdarības fonds paredzēja caurmērā ap tūkstoš latiem. Atzīšos godīgi, izvēlēties labākos no simtiem projektu nenācās viegli, bet nu šī žūrijas darba daļa bija paveikta, un augustā es kopā ar Latvijas Avīzes žurnālistiem devos kārtējā komandējumā (ne jau pirmajā un ne pēdējā!), lai pārliecinātos, ka iedalītā nauda iztērēta tieši tam nolūkam, ko laucinieki ir minējuši savā projektā. Mūsu brauciena mērķis bija Limbažu rajona Braslavas pagasts, kur Vilzenes bibliotēkas saimniece Gunta Melece projekta ietvaros iekārtoja bibliotēkā bērnu stūrīti. Projekts īstenots spīdoši. Viss, sākot ar mēbelēm un grāmatām, un beidzot ar galda spēlēm, kas domātas dažādām vecuma grupām, ir iegādātas lietpratīgi un ar mīlestību pret mazajiem lasītājiem. Bet, atkārtošu, tas ir tikai viens no vairākiem konkursa ietvaros sekmīgi īstenotiem projektiem, un veltīt tam atsevišķu blogu valsts jubilejas portālā būtu tā kā ne visai lietderīgi. Ja neņemtu vērā kādu apstākli: šajā braucienā es negaidīti atklāju sev to unikālo Latviju, kas pilnīgi pārliecinoši aizņem savu vietu Eiropas kartē. Turklāt nevis pateicoties vērībai pret vietējām vajadzībām, ko tām veltī varasvīri - augstāko rangu ierēdņi, bet pretēji tai.

Braslavas pagasts ir rajonā vismazākais, to apdzīvo ap 700 cilvēku. Taču juku laikos ar daudzajām reformām, ekonomisko lejupslīdi un darbspējīgo iedzīvotāju došanos uz Eiropas turīgākām valstīm šeit, Latvijas zemes apsolītajā stūrītī, ir spējuši saglabāt pašu galveno - skolu. Pirmajā septembrī skolotāju rokām izremontētajās telpās solos sēdās 49 bērni, no sagatavošanās klases mazajiem līdz sestās klases skolniekiem ieskaitot. Jā, protams, 49 skolēni veselai mācību iestādei - tas nav daudz. Toties bērniem šajā skolā ir viss - gan datori, gan spēļlietas mazākajiem. Un vēl kaut kas tāds, ko ne vienmēr var sastapt lielu pilsētu prestižajās ģimnāzijās - pieaugušo patiesā vēlme, lai bērni, kas nākuši pasaulē tieši šajā pagastā, novērtētu un uz visu mūžu iegaumētu šo vietu kā savu dzimteni. Kā vienīgo, neatkārtojamo, vislabāko vietu uz zemes. Kur prot gan strādāt, gan atpūsties. Jūs man piekritīsiet, pieci mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi pašu kultūras namā, kad iedzīvotāju skaits ir vien 700 cilvēku, šāds rādītājs noteikti ir augstāks par vidējo valstī! Bez tam Braslavā gada vistumšākajā laikā, pirms Ziemassvētkiem, notiek konkurss Pretī gaismai un saulei: sacenšoties izdomā, iedzīvotāji izrotā māju logus un jumtus, žogus un sniegotus kokus dārzā ar elektrisko spuldzīšu virtenēm. Domājams, daudzi no šodienas mazajiem braslaviešiem uz mūžu paturēs atmiņā 2008. gada 22. augusta vakaru, kad kopā ar pieaugušajiem iededza sveces uz tilta tieši 90 dienas pirms Latvijas 90. gadadienas.

Katrā ziņā, kad augusta vidū mūs bibliotēkā sagaidīja Braslavas pagasta priekšsēdis Broņislavs Lapkovskis, bezmaz pirmie viņa vārdi bija: "Mēs arī piedalīsimies gaismas akcijā! Mums pašiem ir tilts Urgā, ceļā no Ainažiem uz Valmieru. Sveces jau sagādātas..."

Ilustrācija: Aigars Bumburs