|
|
|
|||||||
|
|
||||||||
Rīga
Rīga katram ir sava – citādībā bagāta. No kā Rīga sākas? Laikam no vārda, kas skan tik pamatīgi. Vienalga, lai kur es būtu, bet radio teiktais “... runā Rīga... pareizs laiks...” iedveš dziļu mieru, jo zinu, ka esmu mājās. Vārdā nenosaukta, viņa tā arī paliktu nedzimusi. Klau, ieņem labi dziļi elpu un saki reizē ar mani vēdera balsī: RĪGA. Jūti, kā ievibrē? šī skaņa mūsos dzīvo kopā ar citām rīdzīgajām, jo Rīga nebūtu savējā bez vilcienu dunoņas uz Dzelzs tilta, tramvaju zvaniem un klaboņas, mūžīgās kaiju brēkšanas, bez Vecrīgas baznīcu skaņām, kas iezvana vienu laiku, bet daudzas ticības. Vai zini, kā ieskatīties Rīgai acīs? Tev jāiet pa Ķīpsalas Balasta dambi līdz Enkuru ielai, kur Ģipša fabrika, tad lejā līdz Daugavai un jāapsēžas uz akmens. Kad pacelsi acis, tavā priekšā būs pasaulē skaistākā pilsētas panorāma. Pasēdi, neskrien prom, pamētā ūdenī akmentiņus. Ieklausies, kā Viņa skan. Klausies Vecrīgu, kur veca un jauna pagātne pa lapai, pa ķieģelim krāta ne jau tūrisma ēdienkartei. Pašiem vajag, kur dvēseli piesiet. Pie Doma ērģelēm, Rīgas pils mūriem, svētās Marijas Magdalēnas baznīcas vai Lielā Kristapa. Rīga kļūst piepildīta ar kapsētu klusumu pēdējā novembra svētdienā, kad iedegas svecītes mūžībā aizgājušo rīdzinieku galvgalī, atdzimst dziedošā 11. tramvajā, kas pēc pusnakts atgriežas no Dziesmu svētku pēdējā koncerta. Viņas skaņās ir naktsmiers, ko nomaina briestoša, dobja duna, kad pilsēta mostas. Pēc brīža Rīga jau ķiķina par Centrāltirgus agrīno murdoņu, smaržām, krāsām un sātīgo dzīvelību. Kundziņsalā viss runā par ostu, Mežaparks dzīvo zoodārza zvēru balsīs, Torņakalnā dun vilcieni, Mārupē – lidosta. Ieskaties vēsa akmens un jūgenda lēdiju sargeņģeļu sejās, tas ir Eizenšteina un Folca harēms. Tām patīk gozēties smalkajās Alberta ielas stila aprindās un pozēt, pozēt, pozēt. Tiem, kas no Pārdaugavas, Maskačkas un Vecmīlgrāvja, tāds stila biezums var likties par saldu. Viņiem tuvāki mazāki mērogi, plašākas debesis, zaļāki pagalmi un vienkāršākas attiecības. Koks un jūgends, liels un mazs, grezns un vienkāršs – un tas viss Rīgā. Tā ir Viņas harmonija daudzveidībā, kas ģenētiski turpinās rīdziniekos – nekur neredzēt tik daudz apbrīnojami skaistu un harmonisku meiteņu, sieviešu, dāmu. Katram Rīga ir sava – citādībā bagāta Izteikt visiem Rīgu ar vienādiem vārdiem nevar: latviešiem, krieviem, poļiem, vāciešiem – visiem ir savi rituāli un nacionālās uztveres īpatnības, tomēr kaut kur mūsu ceļi krustojas. Mēs pieminam Brāļu kapos, Torņakalna stacijā, Biķernieku mežā. Citi rīdzinieki atceras Uzvaras parkā, jo katrai identitātei vajag savu vietu, kur pašsajusties. Rīga jau allaž bijusi tāda – citādībā bagāta. Kad lūdzu savam junioram nosaukt desmit svarīgākos rīdziniekus, viņš man teica – es un mani deviņi labākie draugi. Egocentriska, bet liela patiesība, jo bez Rīgas tie zēni nevar, šeit ir viņu mājas un bērnības spēļu lauki. šīs jūtas ir īstas, varbūt atbildība cita. Kā zināt, vai puikas nebūtu pirmie uz barikādēm, ja Viņa sauktu? Tā ir bijis. Līvu, sēļu un kuršu kauliem pilna Rīgas zeme Pret daļu slaveno līdzpilsoņu parāda sajūtas nav, jo Lāčplēsis, Rainis, pilsētas galva anglis Armitsteds, vācbaltietis Merķelis, čehs Broce, cēlais Eiropas bruņinieks Rolands un bezvārdis Zelta bruņinieks, Krievijas itālis de Tolli, vācu filozofs Herders, bohēmiskais Padegs, Čaks un Krišjānis Barons, mans solabiedrs Andris Slapiņš un pulciņš citu dažādos laikos tapuši par mūžīgajiem rīdziniekiem “dzelzī un akmenī”. Ja Alberts Bukshēvdens, 35 gadus jauns bīskaps būdams, 1201. gadā Rīgu esot nodibinājis, tad ne mazāku cieņu pelnījis skolotājs Johans Kristofs Broce, kas vai visu mūžu Rīgu zīmējis un mācījis to citiem pazīt. Militārais arhitekts Eriks Dālbergs zviedru laikos būvējis Rīgas vaļņus un kanālus. Arhitekts Felsko tos nojaucis un vietā plānojis bulvārus un parkus. Dārznieki Kūfalts un Zeidaks parkus stādījuši, lai Zālem būtu vieta, kur Brīvības pieminekli radīt, arhitektam Bonštetam – kur Operas namu būvēt, bet arhitektam Reinbergam – Vācu teātri celt. Lai beidzot uz Zemes būtu tā vieta, tas nams, kur Latvijas valsts dzimšanu pasludināt! Viss ir saistīts: vēsture glabā faktus, bet jūtas izdzīvo Čakā, Vācietī, Koklē, Vīkā, Dārziņā. Mēs lasām Deglavu, Rutku tēvu, Belu, Skujiņu un pat nedomājam, ka uzsūcam viņu radīto Rīgu, kurā turpinām dzīvot. Vecmīlgrāvī vairāk atminas Dombrovski, centrā – pasteļu baskāji Irbi, Torņakalnā – Vācieti, Stradiņos – Stradiņu. Starp citu, Centrāltirgū būtu jāceļ piemineklis grāfam Cepelīnam. No kā Viņa top? No domām un darba, naudas un mīlestības, mantkāres un nesavtības. No kaislības Rīga top. Kas Rīga ir Latvijai? Liktenis. Kāds ir, ar tādu jādzīvo, bet cilvēkiem to nenopirkt, neuzpirkt un neparedzēt.
|
|
VIDEO
FOTO
BLOGI© Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienas jubilejas dienasgrāmata 2008
Kr. Valdemāra iela 10/12, Rīga, LV-1473, Latvija. E-pasts: redaktorsLV90@mod.gov.lv
Izstrādāts VITA