Mūsu civilizācijas vēsturē XX gadsimts tiks iemūžināts ar milzu akmenī cirstu vēstījumu par notikumiem, kas nesuši traģēdiju dažādām tautām, tomēr visai cilvēcei kopumā par īstu apokalipsi, bez šaubām, izvērtās Otrais pasaules karš. Diemžēl arī šodien šis karš rod turpinājumu preses slejās, pieņemdams jaunu agresīva antagonisma formu – kā vēsturisko atceru karš. Reālam Otrajam pasaules karam ir zināms izbeigšanās datums – 1945. gada 8. maijs. Krievijai tā ir Uzvaras diena, kuru atzīmē dienu vēlāk, 9. maijā.

Ir dzirdēts, ka viena cilvēka bojāeja esot traģēdija, bet miljonu nāves nekas vairāk kā statistika. Es Otrajā pasaules karā kritušos nespēju uztvert kā statistiku, tamdēļ šodien gribu pieminēt vienu vienīgu cilvēku, kas gājis bojā šajā drausmīgajā karā. Viņš pat nav bijis zaldāts un nav kritis frontē –pasaulslavenā Vecā Daktera literārais pseidonīms ir Janušs Korčaks. Īstajā vārdā Henriks Goldšmits, ebrejs.

1942. gadā Varšavas geto Hlodnas ielas četrstāvu mājā, kur izvietojās Bāreņu nams, sešdesmit četrus gadus vecais ārsts, pedagogs un rakstnieks Janušs Korčaks sāka rakstīt dienasgrāmatu. šajā laikā viņa aprūpē atradās divi simti bērnu, un visa pedagoģija, metodoloģija, filozofija un pārējās gudrības satilpa vienā jautājumā: kā sadabūt divsimt kilogramu kartupeļu nelielā akmens placītī, kur tika sadzīti 370 tūkstoši ebreju? Katru sestdienu Korčaks svēra bērnus. „Sestdienas svēršanas stunda ir spēcīgu izjūtu stunda”, viņš rakstīja dienasgrāmatā. Bērni katastrofiski novājēja.

Tad pienāca 1942. gada 6. augusts: aculiecinieki stāsta, ka šajā dienā Treblinkā, kur atradās viena no nacistu koncentrācijas nometnēm ar gāzes krāsnīm, no dzelzceļa vagona izkāpa un disciplinēti sastājās kolonnā 200 tīri nomazgātu un kārtīgi saķemmētu bērnu. Ar saviem audzēkņiem kopā ieradās arī ārsts Janušs Korčaks. Simtiem cilvēku pūlējās glābt Korčaku. Atstāt šo ebreju dzīvu izņēmuma kārtā bija ar mieru pat nacisti. Viņš atteicās. Tie paši aculiecinieki vēstī: kolonnai virzoties uz gāzes krāsni, Vecais Dakteris stāstīja bērniem pasaku…

Daudzus gadus vēlāk rakstnieks Alberts Ļihanovs priekšvārdā Korčaka grāmatai Kā mīlēt bērnu teiks: „Bāreņa pamestība – šī biblejiski senā cilvēka vientulības forma – pieprasa līdzcietību un līdzdalību, pašaizliedzīgu un pacietīgu mīlestību, kas pa spēkam īstiem stoiķiem un humānistiem. Janušs Korčaks ir pirmais viņu vidū, taču ne laiks, lai arī traģisks, ir noteicis šo prioritāti, bet viņa izvēles mērs, godīguma mērs. šis mērs ir nāve.”

Atceres sveci es iededzinu katru gadu, gan 8., gan 9. maijā. Kā pateicības zīmi visiem, kas par godīguma mēru cīņā pret XX gadsimteņa brūno mēri sev izvēlējās gatavību iet nāvē.

Ilustrācija: Aigars Bumburs