Vienā jaukā dienā no savas pastkastītes izņēmu aploksni ar neparastu logotipu. Zīmējums, salikts no trim nosacīti ģeometriskām figūrām, simbolizēja cilvēka saikni ar pagātni un nākotni, zem tā bija paraksts LIKTEŅDĀRZS. Aploksnē atradās lapiņa ar to pašu logotipu un šādu tekstu:

„Mēs esam nemirstīgi. Kamēr vien uz zemes mīt mūsu labie darbi – ierakstīti cilvēku, zemes un tautas likteņos. Viena Latvijas paaudze reiz apvienoja gribu un dāvāja mums Brīvības pieminekli – brīvības, gaismas un spēka simbolu. Nu ir mūsu kārta. Koknesē, Daugavas upes vidū, ar Latvijas tautas atbalstu top Likteņdārzs. Pārdomu, mīlestības un cerību dārzs. Vieta, kur just. Cieņu pret mūsu vēsturi un mīlestību pret mūsu zemi. Vieta, kur auklēt ticību, ka nākotnē viss izdosies.

Likteņdārzs apvienos mūs visus – lielus un mazus, vecus un jaunus, sievas un vīrus. Likteņdārzs neuzstāj un nepieprasa. Likteņdārzs tikai aicina: „Nāc, pieliec savu artavu”. Nav svarīgi, cik tā būs liela. Nāc un saņem iespēju – pēc laika atskatīties pagātnē un zināt: „Jā. Es esmu daļa. Es dzīvoju šeit un dzīvošu arī tad, kad manis jau sen vairs nebūs.”

Mēs esam kā koki – ar saknēm pagātnē, ar stumbru tagadnē, ar ziediem un sēklu – nākotnē. Esi sveicināts Likteņdārzā!”

Vēstulei bija pievienots ielūgums uz mana vārda - tātad Kokneses fonds aicina mani būt klāt Likteņdārza iedzīvināšanā – Dārza pirmās alejas stādīšanā. Simt ābeļu alejā katrs uzaicinātais varēs pašrocīgi iestādīt vienu kociņu un veltīt to sev nozīmīgai personai. Pavisam drīz zem katras abelītes tiks novietota arī plāksnīte ar attiecīgo vārdu. Bet ar laiku šeit, atbilstoši projektam, izveidosies unikāls memoriālais komplekss ar alejām, puķu dobēm un piemiņas sienu, kurā tiks iemūžināti vārdi ap 600 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kas XX gadsimtā kļuvuši par totālitāru režīmu upuriem. šeit būs arī ēka ar konferenču zāli, izstāžu galeriju un kafejnīcu… Kā teica dzejniece Māra Zālīte – tas būs Paradīzes dārzs tiem, kas nokļuva ellē un tur palika. Un arī tiem, kas pabija ellē un kam paveicās atgriezties. Dārzs, kur pulcēsies kopā un gūs mieru mirušo un dzīvo dvēseles.

Ābeļu aleju Kokneses salā mēs iestādījām 23. aprīlī. Pār Daugavu skanēja pavasara putnu un folkloras ansambļa dziesmas, bet gar pašu salu slīdēja sniegbaltu savvaļas gulbju bars – vai nu izvēlējās vietu ligzdošanai, vai vienkārši nolaidās atpūtai pēc tāla lidojuma uz dzimteni…

Savu ābelīti es veltīju tēvam – Grigorijam Fjodorovičam Kosteņeckim. Viņu arestēja 1945. gadā, īsu laiku pirms manas dzimšanas. Tikai pēc Staļina nāves, kad atvērās GULAGA vārti un tie, kas izdzīvojuši ellē, varēja atgriezties mājās, mēs ar tēvu satikāmies uz Rīgas stacijas perona. Man toreiz bija desmit gadi.

Un, lūk, tagad, vēl pēc 53 gadiem, mūsu dvēseles no jauna sastapās Likteņdārzā – uz salas Latvijas likteņupē Daugavā.

Ilustrācija: Aigars Bumburs