|
|
|
||||||
|
|
|||||||
Augstākais apbalvojums
Jūtos lepna, ka, būdama sava tēva – krievu inteliģenta, kas desmit gadus pavadījis Staļina nometnēs – meita, Latvijā esmu apbalvota ar latvju rakstiem rotātu vilnas zeķu pāri. Atmodas laikā, tiekoties ar lasītājiem kādā lauku klubā, man šīs zeķes uzdāvināja sirmgalve, kurai nenācās viegli uzkāpt uz skatuves ar savām slimajām, piepampušajām kājām. Atminos vārdus, ko latviešu sieviete pateica nevis mikrofonā zālei, bet klusi un man vienai, no sirds uz sirdi: „Savu nometnes termiņu esmu izcietusi turpat, kur jūsu tēvs, Vorkutā. Lai manā dzimtenē jums nekad nesalst kājas!”
No atvilktnes es izņēmu kaudzīti ar burtnīcām, sašūtu no dažnedažādām papīra strēmelēm. Uz pirmās burtnīcas vāka ar tēva roku bija rūpīgi uzrakstīts: „Marinočkas portrets pēc mātes vēstulēm.” šo neparasto dienasgrāmatu tēvs rakstīja staļiniskajā katorgā un, par laimi saglābatu, iedeva mātei, kad atgriezās Rīgā pēc desmit gadus garā nometņu termiņa, kas bija pavadīts tālajos ziemeļos. Piecus gadus vēlāk, aizejot no dzīves pilsētas onkoloģiskajā dispanserā, tēvs vēlēja mammai šo dienasgrāmatu man uzdāvināt pilngadības dienā. Mamma izpildīja viņa pēdējo gribu. Reizē ar dienasgrāmatu man tika arī vēstules, kuras vecākiem neizprotamā kārtā izdevās saglabāt visu šo drūmo gadu garumā. Tagad, kad par staļiniskā terora zvērībām runā tik daudz un ar tādām atbaidoši naturālām detaļām, uz vispārējā grēksūdžu fona manu vecāku sarakste var likties ne tik daudz pievilcīga, cik sentimentāla. Un tomēr, pētot staļinisma vēsturi, es pievēršos ne vien 55 sējumu sērijai Krievija. XX gadsimts. Dokumenti., kuru laidis klajā Starptautiskais fonds Demokrātija (starp citu, šo atslepenoto arhīvu dokumentu izdevuma trīs kopijas Fonds uzdāvinājis Latvijas bibliotēkām), bet arī savu vecāku sarakstei. Tieši tāpēc, ka pārdzīvotā laikmeta zvērību tēlojums ir palicis ārpus šīs sarakstes ietvariem. Pašas par sevi vēstules, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, līdz mūsu dienām ir atnesušas gaismu. Brīnumainu krievu dvēseles dziedinošo gaismu. šīm vēstulēm blakus es glabāju vilnas zeķu pāri, kuru Atmodas laikos man lauku klubā uzdāvināja latviešu zemniece. Ilustrācija: Aigars Bumburs |
|