Vienalga, cik es būtu aizņemta un vienalga kādos laikapstākļos – spīd saule vai līst lietus – 14. jūnijā man jāpagūst pabūt divās vietās – pie Brīvības pieminekļa un Svētās Trijādības Sergija sieviešu klosterī Krišjāņa Barona ielā. Divās dažādās Rīgas vietās šajā dienā es atstāšu divus vienādus ziedu pušķus…

Saprotams, pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā atnāks daudz vairāk ļaužu, nekā sieviešu klosterī, taču man pašai tas nav no svara – man būtiski godināt visu šajā dienā deportēto Latvijas pilsoņu piemiņu. Pie Brīvības pieminekļa pārsvarā pulcēsies latvieši, bet pie pieticīgā akmens pieminekļa, kas uzstādīts klostera pagalmā, ziedus diemžēl noliks vien nedaudzi līdz mūsdienām nodzīvojušie represētie un izsūtīto krievu pēcnācēji. Uz šī pieminekļa ir rakstīts: „Mūžīgā piemiņa Latvijas krieviem, kas nomocīti un noslepkavoti represiju gados.”

Labi atceros piemiņas akmens atklāšanas dienu klostera pagalmā 1994. gada 14. jūnijā. Gan ideja, gan tās iedzīvināšana gūlās uz pleciem sīkai, trauslai sievietei – toreizējai Rīgas Memoriāla priekšsēdētājai Gaļinai Petrovai-Matīsai, slavenā šahista Vladimira Petrova atraitnei. Lielmeistars Petrovs atstāja Rīgu 1941. gada maijā, dodoties uz PSRS šaha čempionātu, un… uz mūžiem pazuda padomju represīvās sistēmas dzirnās. Viņš tā arī nav uzzinājis, ka 1949. gadā Gaļina Mihailovna kopā ar viņu mazo meitiņu labprātīgi devās uz Sibīriju, lai palīdzētu izdzīvot trimdā savai mātei, kuru reizē ar patēvu, Rēzeknē pazīstamu ārstu, 1941. gada 14. jūnijā aizrestotajā vagonā deportēja no Latvijas.

Un lūk, 53 gadus vēlāk, 1994. gada 14. jūnijā, Gaļina Mihailovna stāvēja pie akmens represēto, garīdznieku un žurnālistu lokā, bet tikai pavisam nedaudzi no tiem, kas sapulcējās uz pieminekļa atklāšanu, zināja, kādas pārcilvēciskas pūles bija jāpieliek šai cienījamā vecuma sievietei, lai savāktu naudu piemineklim, dabūtu atļauju tā uzstādīšanai klosterī, sagādātu ceļamkrānu un kravas automašīnu, visu pagūtu izdarīt tieši līdz šai skumjajai dienai… Viņa paguva to. Un pēc tam ar piepildītas mūža misijas sajūtu drīzumā sķīrās no dzīves. Savus ziedus pie šī akmens es šogad nolikšu arī pašas Gaļinas Mihailovnas piemiņai.

Nesen šo akmens pieminekli, kas uzstādīts sieviešu klostera pagalmā Rīgā, es atradu arī Internetā, datu bāzē Pieminekļi politisko represiju upuriem bijušās PSRS teritorijā. šo bāzi izveidojis Saharova vārdā nosauktais muzejs un sabiedriskais centrs Miers, progress, cilvēka tiesības ar ASV Starptautiskās attīstības aģentūras (USAID), Džeksona fonda (ASV) un Saharova fonda (ASV) atbalstu. Datu bāze, kas tiek atjaunota un papildināta, mani pārsteidza ar to, ka Latvija šajā sarakstā ir pārstāvēta… ar 219 pieminekļiem un piemiņas zīmēm! Salīdzinājumam: Lietuva ar 6, Igaunija – 9, Gruzija – 2, Kazahstāna – 29, Baltkrievija – 45, Ukraina – 176, Krievija – 677.

Mēdz teikt, ka tauta dzīva tikmēr, kamēr dzīva tās vēsturiskā atmiņa. Mazajā Latvijā 14. jūnijā cilvēki, godinot represiju upuru piemiņu, noliks ziedus vismaz 219 vietās.

Ilustrācija: Aigars Bumburs