Dzimteni, kā zināms, neizvēlas. Tā ir noticis, ka esmu dzimusi Rīgā, krievu ģimenē, un Latvija uz šīs planētas ir vienīgā zeme, kuru es saucu par savu dzimteni. Citas man gluži vienkārši nav un nevar būt. Jā, protams, es mīlu arī savu senču etnisko dzimteni – Krieviju. Lepojos ar Krieviju, ciešu līdzi Krievijas sāpēm, pārdzīvoju Krievijas vēsturiskās kļūdas, priecājos par Krievijas pasaules mēroga sasniegumiem kultūras, zinātnes un sporta jomā… Tomēr vēl spēcīgākas šīs manas jūtas ir attiecībā uz Latviju, jo tās ir manas dzimtās mājas, bet dzimtās mājas cilvēkam var būt tikai vienas. Manos sapņos skan krievu valoda, taču es ar lepnumu atceros tos laikus, kad man piederēja mājas Bauskas mežos un Jāņos pie manis Draudziņos pulcējās kaimiņi latvieši no visām apkārtnes mājām. Viņi nāca tautastērpos, atceros, pat līdzatvestam sētas sunim bija lauku ziedu vainadziņš ap kaklu! Apdziedot, kaimiņi mani godāja par Jāņa māti, savukārt es (dziesmai liela vara!) liku galdā gavilētāju prasīto jāņusieru. Varbūt šodien tas skan dīvaini, taču padomju laiku visaptverošā deficīta apstākļos es iemanījos sētsvidū nolikt alu nevis pudelēs, bet ozolzariem rotātā muciņā, un arī tā bija velte īpašai cieņai pret latviešu tradīcijām.

Kad es, krieviski rakstoša proziste, studēju Literatūras institūtā Maskavā, kursabiedri uzskatīja mani par latvieti tāpēc vien, ka stāstos un novelēs, ko piedāvāju apspriešanai radošajā darbnīcā, darbība risinājās galvenokārt Latvijā. Ar savu varoņu prototipiem es sastapos gan Kurzemē, gan Vidzemē, gan Latgalē. šos apvidus iepazinu ne vien ekskursijās, esmu tur dzīvojusi, vienuviet dažas nedēļas, cituviet vairākus gadus. Latvija dabīgi ieauga manī, es dabīgi ieaugu Latvijā. Joprojām kā pirmo sajūtu krievu kultūru, ko man šūpulī bija ielikuši vecāki, tomēr arī latviešu kultūru esmu uzsūkusi sevī ne vien caur grāmatām, teātriem, muzejiem, bet arī ar Dzejas dienām, Dziesmu svētkiem, Zvejnieku svētkiem…

Pagājušā gadsimta 80.-to gadu beigās, 90.-to gadu sākumā es, tāpat kā daudzi citi radošās inteliģences pārstāvji, uz zināmu laiku ienācu politikā. Galvenais sauklis, kas Kremlī apvienoja visus mūs, bijušās PSRS demokrātus, skanēja: Par jūsu un mūsu brīvību! Būdama PSRS tautas deputāte, es iestājos par brīvību no totalitārisma gan Krievijā, gan Latvijā un šodien jūtos lepna par to, ka Latvija ir atguvusi savu valstisko neatkarību.

Jā, daudz kas pēc dziesmotās revolūcijas uzvaras Latvijā nav izdevies tā, kā mēs bijām sapņojuši Tautas frontes laikos. Jā, daudz problēmu, kļūdu, netaisnības. Tomēr Latvija ir un paliek manas mājas, kuras es tāpat savu spēju robežās cenšos labiekārtot jaunos apstākļos, un lūdzu Dievu, lai šīs mājas vairs nekad netiktu izpostītas.

Pēc mājām esmu ilgojusies jebkurā zemeslodes pusē, jebkurā vietā, kur vien liktenim labpatikās mani aizraut – lai tā būtu Maskava vai Parīze, Tokija vai Kalkuta –, es vienmēr esmu sapņojusi par atgriešanos Latvijā. Ir krieviem tāds teiciens: kur dzimis, tur derīgs. Latvijā es dzīvoju ar sajūtu, ka esmu bijusi šai zemei kaut kādā mērā noderīga. Un tas nebūt nav maz vienam cilvēka mūžam…