• 1918
• Māksla
• Mūzika
• Teātris
• Kino
• Sports
• Literatūra
• Mode
• Ēdieni

Māksla

Ojārs Spārītis Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Mēs esam gudra un talantīga tauta, varbūt tikai par daudz paškritiska. Taču tas nav traucējis mākslā sasniegt vistālākos sapņus, pietuvoties visaugstākajām zvaigznēm.

Kultūra nav mērāma tikai ar pagātnes mērauklu. Tai piemīt tāda fenomenāla īpašība, kas vēl piemīt tikai zvaigznēm – ilglaicība, kas ir vērsta gan ar skatu atpakaļ, gan uz priekšu. Tās staro vēl ilgi pēc tam, kad pašu zvaigžņu vairs nav, un to mestā gaisma laužas dziļi un tālu uz priekšu izplatījumā, liecinot gan par zvaigžņu spožumu, gan jūtu eksplozijas spēku.

Atskaites sākuma laiks – 1918. gada 18. novembris. Pieeja – subjektīva. Pēc maniem ieskatiem, Latvijas valsts jubilejas reizē lielāku nozīmi iegūst tie fakti, kuri iezīmē jaunās nacionālās valsts kultūras dzīves sākuma soļus, rada pamatu turpmākajam plaukumam un nodrošina mūsdienu mākslas akadēmismu, profesionalitāti un prasīgumu pēc augstas meistarības.

1. Ideja par mākslas izglītības iestādes izveidošanu radās boļševiku okupācijas laikā 1919. gada pavasarī. Toreiz saskaņā ar boļševistisko retoriku tai vajadzēja saukties par proletāriskās mākslas darbnīcu. Lai cik tas savādi arī būtu, tieši jaunā latviešu nacionālo mākslinieku paaudze, kas bija izaugusi cariskās Krievijas apstākļos, savu briedumu ieguva gan Krievijas revolūcijas, gan Latvijas Neatkarības cīņu laikā un 1921. gadā bija gatava īstenot nacionālās izglītības un mākslas radīšanas programmu. Neatkarīgajā Latvijas valstī kultūras izglītības iestādes aprises ieguva augstskolas formu, un kopš tā laika ar Latvijas Mākslas akadēmijas vārdu mēs pazīstam savu svarīgāko mākslas izglītības iestādi.

2. Neparastu radošu iniciatīvu un spēku pārbaudes laiks veselai virknei mākslinieku bija 1919. gada 1. maijā dotā iespēja noformēt Rīgu strādnieku svētkiem. Ar dažādiem instalāciju veidošanas un noformēšanas paņēmieniem Romāns Suta, Otis Skulme, Konrāds Ubāns, Burkards Dzenis, Rihards Maurs un citi jaunie censoņi radīja pārliecinošu un iespaidīgu uzvarošās revolūcijas tēlu, no kura mācījās daudzi vēlākie mākslinieki, tikai kautrējās skaļi to atzīt (attēlā).

3. Lai apvienotu vienā nacionālās mākslas krātuvē visu latviešu profesionālās jaunrades mantojumu un veidotu visaptverošu kolekciju nākotnei, 1920. gadā nodibina Valsts Mākslas muzeju.

4. Pie supremātisma ciltstēva Kazimira Maļēviča mākslinieciskās domāšanas pamatus ieguvušais latvietis Gustavs Klucis 20. gadsimta 20.–30. gadu Krievijā izkopa visā pasaulē augstu novērtētu un apskaustu aģitācijas mākslas žanru.

5. Teodora Zaļkalna 1919.–1928. gadā keramikā darinātais Modesta Musorgska portrets ir izcils kubisma paraugs, kas apliecina latviešu mākslinieku agrīnas spējas sajust pasaules modernisma tendences un savos darbos būtiski tās virzīt uz priekšu. Par maz vēl pasaule zina par mūsu mākslinieku izcilo lomu mākslas attīstībā.

6. Mākslas izstādes ārzemēs kopš 1927. gada vernisāžas Stokholmā iepazīstināja pasauli ar latviešu mākslinieku sasniegumiem, līdz 1939. gadam apceļojot gan kaimiņzemes, gan pasaules lielākās metropoles – Vīni, Prāgu, Budapeštu, Kopenhāgenu, Londonu un Parīzi.

7. Krievu izcelsmes mākslas vēsturnieka Borisa Vipera lekciju kursi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un viņa iedibinātā mākslas vēstures pētniecības skola radīja pamatu modernajai Latvijas mākslas vēsturei. Uz tās metodoloģiskajiem principiem lielā mērā balstās visa mūsdienu Latvijas mākslas zinātne.

8. Pēc Anša Cīruļa interjera dizaina projekta un ar viņa paša kā mākslinieka līdzdalību 1927.–1929. gadā Rīgas pilij radīts agrīna Art Deco stila Sūtņu akreditācijas zāles interjers: vēsturiskus un mitoloģiskus motīvus saturoši sienu un griestu gleznojumi, ar nacionālajiem ornamentiem rotātas oriģinālas formas mēbeles (attēlā).

9. Gleznotāja Jāņa Tilberga 1925. gadā radītais dzejnieka Raiņa portrets rada priekšstatu par Raiņa ģēnija lielumu visai Latvijas gara kultūrai. No laika attāluma vērtējot, grūti pasacīt, vai portretā iemiesotā un kā neizbēgama pavadone iekļautā ģēnija vientulība ir šī darba programmas obligātā sastāvdaļa, bet tā nu tas ir iznācis.

10. Divos variantos 1929. gadā gleznotājs Kārlis Miesnieks radīja savu lielformāta darbu Dienišķā maize (attēlā). Salaspils baznīcas altārim paredzētajā darbā Kristus ir atnācis svētīt siena pļāvēju azaidu. Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajā variantā meitenes atnesto azaidu bauda divu paaudžu zemnieki. Uz ceļiem nometies un cepuri zālē nolikušais sirmgalvis godbijīgi griež arāja darba lielāko svētumu – maizi. Lauku proletārieša izskatā dienas strādnieks ar sarkanu lakatiņu ap kaklu un naģeni galvā ar lielo karoti smeļ no zupas bļodas. Vai tā ir nejauša sagadīšanās? Man šķiet, ka tā ir K.Miesnieka neviltota attieksme pret reālajā dzīvē ieraudzītu un vispārinātu personāžu.

11. Izcilu latviešu modernisma formas, krāsu un kompozīcijas skolu porcelāna apgleznojumā ir atstājuši radošās darbnīcas Baltars (1924.-1929.) mākslinieki – Aleksandra Beļcova, Romans Suta un Sigismunds Vidbergs. Viņu radītajiem apgleznotajiem porcelāna šķīvjiem, sintezējot nacionālos motīvus ar meklējumiem modernisma pasaulē, nav līdzīgu.

12. Kopš 20. gadsimta 20. gadu beigām iznākušais žurnāls Latvijas Architektūra un kopš 1935. gada iespiestais rakstu krājums Senatne un Māksla bija vēsturnieku, kultūras mantojuma pētnieku, mākslas vēsturnieku, arheologu un etnogrāfu zinātnisko un profesionālo viedokļu apmaiņas un sabiedrības audzināšanas kvalitatīvākie paraugi.

13. Pēc Zviedrijas Valsts arhīvu pārvaldes principa 1923. gadā ar arhitekta Paula Kundziņa iniciatīvu nodibinātā Pieminekļu valde ir pirmā zinātniski pētnieciskā institūcija, kas valstiskā līmenī ievirza kultūras mantojuma izpētes un aizsardzības programmu un realizē to kā valsts kultūrpolitikas sastāvdaļu.

14. Kā īpaši būtisku Paula Kundziņa radošās iniciatīvas sasniegumu un Latvijas valsts ieguldījumu nacionālās kultūras mantojuma saglabāšanā es saskatu tautas celtniecībai un etnogrāfijai veltītā Brīvdabas muzeja nodibināšanu un atvēršanu 1932. gadā.

15. Latvijas celtniecībā neparasta un visas pasaules apbrīnu izpelnījusies kvalitāte ir Rīgas Centrāltirgus paviljonu arhitektūra. Izmantojot Pirmā pasaules kara dirižabļu angāru konstrukcijas, arhitekta Pāvila Dreijmaņa vadībā 1924.–1930. gadā tiek radīts pasaulē ievērojamākais segta tipa tirgus paviljonu ansamblis.

16. Pietiek vien uzskaitīt ievērojamākās celtnes, ko Latvijas Universitātes profesora Eižena Laubes darbība ir devusi – Rīgas pils reprezentācijas zāli (1938.), Ķemeru viesnīcu (1934.–1935.), Jelgavas pils ceturto korpusu, Ķeguma spēkstacijas arhitektūru –, lai saprastu, kāds radošais potenciāls bija pirmskara inteliģencei, kuru, aizdzenot trimdā, mūsu zemes attīstībai atņēma karš un komunistiskās okupācijas režīms.

17. Vienā Latvijas ievērojamāko memoriālās kultūras pieminekļu šķirklī ievietojami abi ģeniālā monumentālo formu tēlnieka Kārļa Zāles šedevri – Rīgas Brāļu kapi (1924.–1936.) un Brīvības piemineklis (1931.–1935.) - attēlā. Kopš uzcelšanas brīža tie ir kļuvuši par simboliem tēvzemes mīlestībai un katra pilsoņa individuālai ētiskai atskaitei savas sirdsapziņas priekšā.

18. Līdzīgi tautasdziesmām un kora dziedāšanas prasmei par Latvijas zemes un tās iedzīvotāju izlolotu kultūras fenomenu uzskatu prasmi godāt savus priekštečus, savas autoritātes un gara milžus. Pieminekļi pasaules skaistākajās nekropolēs – Meža un Raiņa kapos – pirmajam Latvijas valsts prezidentam Jānim Čakstem (K. Jansons, 1935.), dzejniekam, dramaturgam un valstsvīram Rainim (K. Zemdega, 1934.), pirmajam ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam (Ž. Smiltnieks, 1929.), romantiskajam zilās puķes meklētājām dzejniekam Jānim Porukam (T. Zaļkalns, 1930.) un vēl simtiem šeit neminētu slavenību ir tam liecība.

19. Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīcas vadītāja Vilhelma Purvīša raženais mūžs līdz pat viņa godpilnajai guldīšanai dzimtajā zemē 1996. gadā ir paraugs spēcīgas autoritātes un tautā mīlēta mākslinieka spējai ietekmēt Latvijas vizuālās kultūras, tostarp glezniecības, attīstību līdz visaugstākās atzinības ideālam. Pagājušā gadsimta 30. gados radītā glezna Kad silava mostas ir himna savai zemei un mūžīgas mīlestības apliecinājums skaistumam, ko pazīst ikviens, kas jūtas tai piederīgs.

20. Pasaules mērogā mirdzošas Art Deco skatuves mākslas ģēnijs ir nepārspētais režijas, scenogrāfijas un stājglezniecības meistars Ludolfs Liberts. Latvijas kultūras dzīve sniedza viņam pamatu, bet ap 70 operas, baleta un teātra uzvedumu inscenējumu Latvijas Nacionālajā un Liepājas operā, Nacionālajā teātrī, kā arī Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Lietuvas teātros ir liecība milzu talantam un aizrautīgā darbā sasniegtiem panākumiem.

21. Nekādā gadījumā nedrīkst novērtēt par zemu jaunajā politiskajā un arī kultūras telpā 1955. gadā Maskavā notikušās Latvijas PSR kultūras dekādes nozīmi. Eiropiskās kultūras tradīcijām cauraustās latviešu teātra, mūzikas, tēlotājas mākslas augstā kvalitāte pārliecinoši nodemonstrēja, ka Latvija, palikdama perifērijā no jaunā politiskā centra, bagātina konfederāciju ar Rietumeiropas sasniegumiem līdzvērtīgu pienesumu.

22. Andreja Pumpura eposa Lāčplēsis 1952. gada izdevumā ievietotās ilustrācijas nekādā gadījumā nevarēja uzskatīt par liecību nelielās, pakļautās tautas salauztajai garīgajai pretestībai. Gluži otrādi. Mākslinieka Ģirta Vilka ilustrācijās ikviens redzēja Lāčplēša jauno pretinieku – citās bruņās, ar citiem ieročiem, citām metodēm, bet tikpat zemisku. Tieši tādēļ eposā paustā doma par pretspēku cīņu rosināja latviešu kultūras darbiniekus likt zobenam pretī gara spēku un mākslas ieročus.

23. Lai gan 1952.–1953. gadā pret latviešu inteliģenci un kultūras darbiniekiem gan literatūras, gan mākslas jomā tika izdarītas represijas, pat morālas slepkavības, pārmetot formālismu un idejisku pieticību, Jānis Pauļuks nepieņēma politiskā konformisma piedāvājumus un savā glezniecībā attīstīja dinamisku zīmējumu un nebijušas ekspresijas izteiksmi.

24. Cik daudzām pēckara paaudzēm mīlestību un labestību ar savām sirsnīgā naivitātē un vienlaikus bezgalīgā dzīves gudrībā sarakstītajām un ilustrētajām bērnu grāmatiņām – Pasaka par Diegabiksi, Zīļuks, Ziemas pasaka, Čigānmeitēns Ringla – un vēl daudzām citām ieaudzinājusi ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķīrumu novērtētā māksliniece Margarita Stāraste!

25. Jaunās paaudzes glenotāju – E. Iltnera, I. Zariņa, O. Ābola, V. Dišlera, B. Baumanes, U. Zemzara, I. Vecozola – un vairāku citu mākslinieku jaunradē 1950.–1960. gadu mijas glezniecība ļāva uz miera apstākļu normalizēto dzīvi pēckara Latvijā lūkoties ar optimisma pilnu skatienu. Pamatvērtības latviešu mākslā palika nemainīgas: augsts profesionālisms un savas zemes, savas tautas mīlestība. Tās es redzu iedzīvinātas tādās Edgara Iltnera gleznās kā Vīri nāk un Dzintara meklētāji. Bet paralēli un vienlaikus, klusu un distancēti no jaunā konformisma meklējumiem sevi pieteica tā dēvētās franču grupas mākslinieki – M. Tabaka, B. Vasiļevskis, I. Lancmanis, J. Krievs.

26. Aizrobežu mākslai veltītā muzeja velvēs 1972. gadā sarīkotā Jāņa Anmaņa gleznu izstāde kļuva par sensāciju, jo aģitācijas un trauksmes vietā Latvijas komunisma cēlājam tā piedāvāja liriku, cilvēcisku intimitāti, savukārt programmatisko patosu rosināja aizstāt ar pilsoniskām vērtībām.

27. Laikā, kad totalitārais režīms centās it visas kultūras jomas ieguldīt valdošajai varai tīkamās Prokrusta gultās, Latvijas sabiedrība priecājās par ikvienu mākslinieku, kuram ar sava talanta spēku bija izdevies izrauties ārā no radošo brīvību ierobežojošajiem žņaugiem. Ja nemaldos, ap 1978. gadu pie toreizējā Planetārija izstāžu zāles rindā uz Maijas Tabakas gleznu izstādi ar Rietumberlīnē radītajiem darbiem ar pukstošām sirdīm stāvēja visi, kas ar sirdi jutās piederīgi atšķirīgi domāt uzdrošinājušos puķu bērnu paaudzei.

28. Neatkārtojams un nepārspēts tautas mīlestības fenomens, kas visai vienmuļajos padomju varas gados mākslu, māksliniekus un viņu dzīvesprieku mīlošajai un garīgu alternatīvu meklējošajai sabiedrības daļai dāvāja atraisītas vitalitātes un īstas demokrātijas sajūtu, bija Latvijas Mākslinieku savienības patronātā rīkotās Mākslas dienas (attēlā). Tajās visu paaudžu mākslinieki 1970.–1980. gadā ikvienam dāvāja īstu pavasara un Atmodas sajūtu.

29. Lielāko daļu sava radošā mūža trimdā pavadījušā latviešu mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa veikums – akadēmiskais četru sējumu izdevums Latvijas māksla (Stokholmā, 1979.–1990.) – pelna cieņu un apbrīnu par to, ka dziļas zināšanas un augsts intelekts pat atrautībā no dzimtenes ir radījis grūti pārspējamu, akadēmisku arhitektūras un mākslas vēstures apcerējumu.

30. Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana likvidēja dzelzs priekškaru un radīja priekšnoteikumus brīvai ideju, talantu un kultūras vērtību apmaiņai. Eiropas civilizācijai piederīgajām Baltijas valstīm un Latvijai to vidū atkal ir iespējams apliecināt savu individuālo vietu starp pasaules kultūras vērtību veidotājiem, bet Latvijas māksliniekiem – savu unikālo talantu. šī reālā brīvība, manuprāt, ir vislielākā bagātība, kuras simbolisks lidojuma augstuma mērs ir mūsu zemes kultūras daudzveidības demonstrējums Francijā ar izstāžu projektu Pārsteidzošā Latvija (2005.) un veselas sezonas garumā norisinājusies atbildes vernisāža Francijas pavasaris (2007.), piepildot mūsu zemi ar franču mākslas šedevriem.

Foto: No O.Spārīša personiskā arhīva

Komentāri
Jūsu vārds:
E-pasts:
Tavs komentārs
Ievadi kodu