Ar dziesmu un kailām rokām stāvot pretī padomju armijas tankiem Latvijas cilvēki atguva savas valsts neatkarību. Tas bija atmodas laikā, kad Padomju savienība jau bija sākusi grūt. Bet vēl agrāk - jau pēc Otrā Pasaules kara, kad Latviju otrreiz pārņēma padomju vara, zaudētajā valstī ir bijuši cilvēki, kas okupācijas režīmam pretojušies nevardarbīgi. Par nevardarbīgās pretošanās kustību nozīmi Latvijas neatkarības atgūšanā stāsti tikko izdotā grāmata Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš (1945-1991).

Grāmatas autori ir Latvijas zinātnieki Tālavs Jundzis, Valdis Blūzma, Jānis Riekstiņš, Heinrihs Strods un viņu ārvalstu kolēģis Džīns šārps. Grāmata izdota par valsts naudu un ir unikāla, jo ir pirmais zinātniskais darbs, kurā apkopota uz dokumentāliem materiāliem balstīta informācija par dažādajām nevardarbīgās pretošanās kustības formām padomju gados.

„Jaunums ir tas, ka mēs visu Latvijas neatkarības atgūšanas ceļu skatām caur nevardarbīgās pretošanās teoriju un pētām praksi," stāsta viens no autoriem Tālavs Jundzis. Pamatīgi izstrādāto teorētisko daļu sarakstījis Džīns šārps, kas ir nevardarbīgās pretošanās teorijas pamatlicējs pasaulē un pētījis arī Mahatmas Gandija pieredzi. Rakstot par nevardarbīgo pretošanos, zinātnieku uzdevums nebija iet dziļumā, pētot konkrētu grupu aktivitātes, bet gan iezīmēt vispārējo nevardarbīgās pretošanās vēsturisko norisi. Piemēram, Heinrihs Strods kopā ar Jāni Riekstiņu pētījuši laika posmu no 1945.gada līdz pat atmodas sākumam. Profesors Strods piedāvā ieskatu pretošanās kustības dalībnieku sastāvā, kā arī stāsta par kultūras darbinieku un baznīcas pretošanos un par politisko nesadarbošanos ar varu, kas arī uzskatāma par nevardarbīgās pretošanās formu. Turpretī Jānis Riekstiņš piedāvā skatījumu par Latvijas nacionālkomunistu cīņu pret rusifikāciju un kolonizāciju. Savukārt Valdis Blūzma rakstījis par nevardarbīgo pretošanos atmodas sākumā, bet Tālavs Jundzis - par divvaldību periodu Latvijā starp 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarāciju un valsts neatkarības pasludināšanu de facto 1991.gada 21.augustā uzreiz pēc Padomju Savienības puča sagrāves.

„Pēc kara jau arī notika bruņotas cīņas, īpaši piecdesmitajos gados. Tie bija mežabrāļi, kas gaidīja palīdzību no Rietumiem, bet viņu cīņas neveda pie rezultāta," saka Tālavs Jundzis. Viņš akcentē, ka vardarbīga pretošanās tad, kad spēku samērs ir asimetrisks, ir neefektīva, jo daži desmiti nacionālo partizānu neko nevarēja izdarīt pret lielo padomju armijas pretspēku. Taču nevardarbīgā pretošanās atmodina un paceļ tautas garu, un bruņotais pretspēks, saskaroties ar kaut ko sev nepazīstamu, salūzt. Tālavs Jundzis atceras puča laiku, kad padomju militārie spēki ieņēma Latvijas Radio ēku. „Kad no ēkas nāca laukā padomju armijas karavīri, pūlis Doma laukumā viņus sagaidīja ar dziesmu. Viņi izskatījās apmulsuši, jo domāja, ka cilvēki viņiem metīsies virsū, bet dziesma bija neierasta militārajam resoram," - tā vēsturnieks.

Publiskajā telpā ir izskanējuši viedokļi, ka nevardarbīgā pretošanās neatkarības augļus nenestu, ja lielā Padomju savienība nebūtu tik izkurtējusi un sabrukšanai gatava. Tomēr Tālavs Jundzis noraida šādu pieticīgu vēstures interpretāciju. Viņš ir pārliecināts, ka Latvija, Lietuva un Igaunija veidoja vēsturi un ļoti būtiski ietekmēja padomju totalitārā režīma likteni.: „Mēs varam būt lepni par to, ko šajā jomā esam izdarījuši, jo mēs taču paši radījām apstākļus un vidi. Bez Baltijas valstu palīdzības diez vai Padomju Savienība būtu sagruvusi."

Zinātnieki cer, ka nākamgad uz 4.maija Neatkarības deklarācijas svinībām varēs ieraudzīt arī savas grāmatas tulkojumu angļu valodā. Ja Latvijas valdība turpinās atbalstīt valsts pētījumu programmu, tad zinātnieki nākamajiem gadiem iecerējuši vēl divas grāmatas. Vienu - dokumentu krājumu par nevardarbīgās pretošanos un otru - tematiskās intervijas ar redzamākajiem un nozīmīgākajiem atmodas laika pārstāvjiem.

24.11.08