Mēdz teikt, ka vēsture nepazīst vēlējuma izteiksmi: kas būtu, ja... Un tomēr riskēšu izteikt pieņēmumu, ka par Latvijas neatkarības atgūšanu mums nāktos samaksāt daudz lielāku asiņu cenu, ja barikāžu janvārī dumpīgās Baltijas pusē nenostātos Demokrātiskā Krievija. Tieši tā saucās politiskā kustība, kam Maskavā bija vadībā pirmā viļņa demokrāti - Starpreģionālās deputātu grupas valdes locekļi.

Atgādināšu, ka leģendārā grupa izveidojās PSRS tautas deputātu Pirmajā kongresā 1989. gada jūnijā, bet par tās valdes priekšsēžiem tika ievēlēti četri deputāti: akadēmiķis Andrejs Saharovs, PSRS Augstākās padomes Komitejas celtniecības un arhitektūras jautājumos priekšsēdētājs (tobrīd) Boriss Jeļcins, Maskavas Valsts vēstures un arhīvu institūta rektors akadēmiķis Jurijs Afanasjevs un deputāts no Igaunijas, Tartu Valsts universitātes katedras vadītājs akadēmiķis Viktors Palms. Grupas mugurkaulu veidoja arī citi politiķi, kurus jo drīz iepazina visa pasaule: Gavriils Popovs, Sergejs Stankevičs, Gaļina Starovoitova (vēlāk nogalināta Sankt-Pēterburgā, savas mājas kāpņu telpā), Anatolijs Sobčaks...

1991. gada janvāra traģisko notikumu laikā Lietuvā un Latvijā visi šie politiķi faktiski jau bija divu parlamentu deputāti vienlaikus - ne tikai PSRS, bet arī Krievijas, jo Krievija ieguva pati savu parlamentu tikai 1990. gadā. Kad Viļņā pirmoreiz tika izlietas mierīgo iedzīvotāju asinis, bet Rīgā Tautas fronte aicināja savus līdzbiedrus celt barikādes, daudzās Krievijas pilsētās notika demonstrācijas, atbalstot Baltijas republiku tiesības uz pašnoteikšanos. šo mītiņu iniciatori bija galvenokārt Demokrātiskās Krievijas aktīvisti.

Visplašākā demontrācija (pēc dažādiem vērojumiem, tajā piedalījās no divsimt līdz piecsimt tūkstošiem cilvēku) 1991. gada 20. janvārī norisinājās Maskavā Manēžas laukumā. Tajā pašā dienā, kad Rīgā OMON ieņēma Latvijas Iekšlietu ministriju un bija krituši pieci cilvēki: divi kinooperatori, divi pret omoniešiem nostājušies miliči un gadījuma lodes ķerts skolnieks.

Maskavas demonstrācijas devīze skanēja: "Rokas nost no Baltijas!". Toreizējais PSRS Drošības komitejas priekšsēdētājs V. Krjučkovs mēģināja aizliegt mītiņa rīkošanu. Viņš brīdināja Demokrātiskās Krievijas vadību, ka sapulcējušos izdzenāšanai tiks lietots spēks. Un patiesi, kā man stāstīja kolēģis Latvijas deputātu korpusā Kremlī un aktīvs šī mītiņa dalībnieks Andrejs Eizāns, visas ielas, kas veda uz Manēžas laukumu, bija piedzītas pilnas ar autobusiem, bet to logi cieši aizvilkti

ar aizkariem. Autobusos omonieši gaidīja rīkojumu sākt uzbrukumu cilvēku pūlim.

Tomēr komanda tā arī neatskanēja. Jo visu milzu laukumu, rokās sadevušies, ar atvērtām deputātu apliecībām, aplenca Baltijas republiku brīvību aizstāvēt gatavie divu parlamentu - PSRS un KPFSR - deputāti. 1991. gada janvāris. Padomju Krievijas teritorijā deputāta personība vēl skaitījās neaizskarama, un uzbrukt demokrātu izveidotajai ķēdei drošībnieki tā arī neuzdrīkstējās.

Varbūt kādreiz Latvijas vēsturnieki paskatīsies uz 1991. gada 20. janvāra notikumiem pie Iekšlietu ministrijas Rīgā arī caur šī - šodien jau diemžēl aizmirstā Maskavas mītiņa prizmu.