Svētki ir nākuši un notikuši. Tie ir bijuši. Un drīz atkal būs - Latvijas jubilejas gads ir simboliski noslēdzies, pārejot citos svētkos... Pirmajā Adventē esam iedeguši vienu no četrām svecītēm Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Simboliski tas notika svētdien Alūksnē, kur atklājām 21. gadsimta kolonnu - dāvinājumu šīs pilsētas uzcītīgajiem un idejām bagātajiem iedzīvotājiem, kam piederēja visdrosmīgākais Gaismas tiltu projekts Latvijā. Viņi 22. augusta vakarā izveidoja ceļu no gaismas un ziediem, savienojot trīs pilsētas tiltus. vairāk...

Vēl ilgi pirms latviešu ierašanās šī zeme bija klāta ar ledu. Kad ledus izkusa un ledāji atkāpās, uz zemes pamazām atgriezās dzīvība. Tērcītēm un upēm ieplūstot jūrā, uz šo zemi sāka plūst cilvēki. Ledum un ūdenim pārveidojot ainavu, arī senajiem cilvēkiem, kas šeit bija apmetušies, nācās šīm pārmaiņām piemēroties. Radās ciltis, valodas un kultūras, dažkārt izcēlās sadursmes, tomēr notika arī saplūšana un apvienošanās.vairāk...

Un, lūk, es rakstu savu pēdējo blogu jubilejas projektā, kam par devīzi izvēlēti vārdi Iededzies par Latviju! Jau pēc dažām dienām Latvija svinēs savu deviņdesmito dzimšanas dienu. vairāk...

Jūs jau zināt - latvieši mīl klusējot. Bez skaļiem vārdiem, bez patētikas, kā baidoties, ka tā var noplicināt visu, kas skaists un īsts. Arī es tā domāju - līdz mirklim, kad kopā ar kolēģiem sākām veidot Valsts prezidenta kancelejas un izdevniecības „Žurnāls SANTA" kopdarbu - Latvijas 90. dzimšanas dienai veltīto žurnālu „Es mīlu savu Latviju".vairāk...

Vēsturiski Latvija arvien ir bijusi visam vidū. No brīža, kad vārdi "Baltijas valstis" kļuva zināmi starptautiski, Latvija ir vienmēr bijusi pa vidu. Mēs no tā nevaram izvairīties. Nekad nevarēsim. Kamēr vien Igaunija, Latvija un Lietuva tiks skatītas kopā kā viens reģions un sauktas par Baltijas valstīm, Latvija arvien ģeogrāfiski, politiski, kultūras un garīgā ziņā būs vidējā. Tas nāk kopā ar teritoriju.vairāk...

Dažos iepriekšējos blogos es jau stāstīju par to, kādas vietas Latvijas kartē tā vai citādi ir saistītas ar manas pašas likteni. Vidzemē tie ir Dikļi, Zemgalē - Misa un Bēne, Latgalē - Aglona un Kalupe... šodien ir pienācis laiks atzīties mīlestībā Kurzemei. Īpaši tāpēc, ka arī šajā Latvijas daļā man ir nācies ne vien padzīvot kā vasarniecei, bet arī ziemas vakaros kurināt krāsni Ķesterciemā (šai ciemā kādreiz esot dzīvojis Engures baznīcas ķesteris) un uzrakstīt tur stāstu grāmatu "Baltās kāpas".vairāk...

Kad 1991. gada augustā tika atjaunota Latvijas neatkarība, es strādāju Latvijas diplomātiskajā misijā ASV, Vašingtonā,. Tam sekojošajās dienās mēs saņēmām daudz apsveikumu gan no seniem, gan arī jauniem draugiem, bet starp tiem bija viens, ko es nekad neaizmirsīšu. vairāk...

Mēdz teikt, ka vēsture nepazīst vēlējuma izteiksmi: kas būtu, ja... Un tomēr riskēšu izteikt pieņēmumu, ka par Latvijas neatkarības atgūšanu mums nāktos samaksāt daudz lielāku asiņu cenu, ja barikāžu janvārī dumpīgās Baltijas pusē nenostātos Demokrātiskā Krievija. Tieši tā saucās politiskā kustība, kam Maskavā bija vadībā pirmā viļņa demokrāti - Starpreģionālās deputātu grupas valdes locekļi. vairāk...

Pagājušajā vasarā Latvijas Institūts izvaicāja Latvijas jauniešus par to, kādu viņi vēlētos redzēt Latviju pēc 10 gadiem. Septembrī mēs saņēmām vairāk nekā 500 atbilžu no ļoti gudriem jauniešiem. Kad stāstīju kādam žurnālistam par minēto projektu, viņš šo pašu jautājumu uzdeva man.vairāk...

Tieši tā: abi vārdi - Rīgas Barikādes - ar lielo burtu. Un, kaut gan 1991. gada janvārī barikādes cēla ne tikai Rīgā (tās bija, piemēram, arī Liepājā), tomēr Rīgas Barikādēm ir īpaša lappuse Latvijas neatkarības atgūšanas vēsturē. Jau tāpēc vien, ka smagā lauksaimniecības tehnika no visattālākajiem zemes rajoniem mēroja ceļu uz Rīgu, lai galvaspilsētā aizstāvētu likumīgi ievēlēto parlamentu un tobrīd vēl pasaules neatzītās Latvijas Republikas valdību. vairāk...

Mūslaikos itin viegli būt ciniķim un būt par to lepnam. Neanalizēšu, kāpēc, bet neliegšos - arī man reizēm piemīt šī vājība... Taču, kad sāku veidot Latvijas deviņdesmitgades dienasgrāmatu - portālu internetā, mani jau sagaidīja svētku gada devīze - Iededzies par Latviju! Mans cinisms noplaka, jo es sajutu, cik izaicinoši un reizē cik nopietni tas skan. Manuprāt, neviens nekad nav tik privāti uzrunājis ikvienu cilvēku šeit Latvijā, kā arī citviet pasaulē, kā šī devīze, aicinot padomāt un darīt sevis un Latvijas labā. vairāk...

Veselu diennakti Raimonds Bergmanis stāvēja lietus pielieta futbola laukuma centrā Rīgā un runāja mikrofonā. Viņš runāja, kamēr 3844 cilvēki meta apļus ap viņu. Visi bija brīvprātīgi pieteikušies veikt 100 metrus Daugavas stadiona celiņā, tādējādi mēģinot pārspēt Ginesa Pasaules rekordu, un bija sabraukuši no visas Latvijas (un daži pat no šrilankas), lai piedalītos 24 stundu skriešanas stafetē. Iepriekšējais rekords - 1848 dalībnieki, pieder Singapūrai, un dažiem latviešiem bija radusies doma, ka šī rekorda pārspēšana būtu jauka dāvana Latvijai tās 90. dzimšanas dienā. vairāk...

Režisores Ināras Kolmanes filma Mans vīrs Andrejs Saharovs - Latvijas filmu studijas Deviņi un franču kinodokumentālistu kopdarbs, tika prēmēta vairākos starptautiskajos festivālos. 2007. gadā Latvijas nacionālā kinofestivālā Lielais Kristaps šai lentei piešķīra galveno balvu nominācijā Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma. Visā pasaulē joprojām ir liela interese par leģendārā padomju akadēmiķa Andreja Saharova personību. No vienas puses, Saharovs ir ūdeņraža bumbas tēvs, no otras - nesamierināms PSRS ideoloģijas kritiķis, sirdsapziņas cietumnieks, izsūtīts mājas arestā Gorkija pilsētā, kas tolaik bija slēgta ārzemniekiem...vairāk...

Kaut gan šogad Latvija atzīmē 90 gadus kopš tās dzimšanas, cits pieminēšanas vērts skaitlis ir 17. Tie ir 17 gadi, kopš 1991.gadā tika atjaunota Latvijas neatkarība. Tas nešķiet daudz līdz brīdim, kad apzināmies, ka Latvijas pirmā nacionālās suverenitātes, demokrātijas un savas valsts pārvaldības pieredze ilga vien 22 gadus - no 1918. līdz 1940. gadam.vairāk...

Laikā, kad atceramies Latvijas Tautas frontes dibināšanu un līdz ar to arī Atmodas laiku, man īpaši svarīgi ir pieminēt cilvēku, kas bija viens no šī laika tautas varoņiem. Ir jāatšķir divdesmit gadu vecas vēstures lappuses...vairāk...

Gadsimtu garumā Rīgā skanējušas dažādu tautu valodas, bet no baznīcu torņiem pulksteņi un zvani zvanījuši dažādu konfesiju dievlūdzējiem. Doms, Pētera un Jēkaba baznīca, citu dievnamu smailes izsenis grezno Daugavmalas panorāmu. Un atstatu no tiem Esplanādes laukumā stāv tikai 19. gadsimta nogalē uzceltā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle. Trīskārt izglābtā Rīgas katedrāle - tā to sauc paši draudzes locekļi. Kāpēc?vairāk...

1937. gadā kāds Anatols Dinbergs, 26 gadus jauns latviešu diplomāts, devās uz Ņujorku lai strādātu Latvijas konsulātā. Kad Padomju Savienība okupēja Latviju, Dinbergs atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē, tāpat kā vairums latviešu diplomātu. Tā kā Savienotās Valstis neatzina Latvijas aneksiju, bet gan turpināja atzīt Latvijas Republiku, kuru pārstāvēja Anatols Dinbergs, viņš saglabāja savu diplomāta statusu Savienotajās Valstīs.vairāk...

Kad man jautā: „Kas tevi visciešāk piesaista Latvijai?", es vienmēr atbildu: „Cilvēki". Lai būtu pavisam godīgi, precizēju: ne jau visi Latvijas iedzīvotāji kā tādi, bet atsevišķi cilvēki, kas palīdzēja man izdzīvot dzīves vistumšākajā stundā un kam šūpulis kārts tieši Latvijas zemē. Bez šaubām, to skaitā jāmin arī Lidija Duršica, tagad jau nelaiķe. Pēc tautības latviete, pēc nodarbošanās konditore, pēc asins grupas Māte Terēze. Par viņu mans šodienas stāsts.vairāk...

Gluži tāpat kā katrai valstij ir savs karogs, ikvienai no tām ir arī sava himna. Pilsoņi parasti dzied savu himnu valsts svētku dienās vai atklājot nozīmīgus pasākumus. Daudzos gadījumos valsts himnas dziedāšana ir spontāna, ja klātesošos pārņem lepnuma un patriotisma vilnis. Dažādu valstu himnas mēs bieži dzirdam sporta pasākumos. vairāk...

Par Latvijas Tautas frontes izveides vēsturi rakstīts daudz. Taču katram, kas stāvējis pie šīs kustības pirmsākumiem, atmiņa glabā visnotaļ individuālas emocijas un pieredzi. Tieši tāpēc es gribu šodien pastāstīt par kādu 1988. gada vasaras epizodi no manas personīgās dzīves. Turklāt man mājās atrodas lietisks pierādījums tam, ka tas viss patiesi ir noticis 1988. gada 2. augustā.vairāk...

Savulaik, vēl Padomju Savienībā, elektriskās ģitāras bija aizliegtas ar likumu. Arī rokenrols pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados bija aizliegts ar likumu. Un, kā likts, arī nebūt ne visiem rietumniekiem patika rokenrola ēras rītausma. Rokenrols bija enerģisks, provokatīvs pastāvošo standartu, ticību un vērtību izaicinājums. Tas sapurināja cilvēkus.vairāk...

šos tautas dziesmas vārdus es sevī dungoju automašīnā visu ceļu no Braslavas līdz Rīgai. Tā vien likās, ka tautasdziesma, ko radījis nezināms autors neatminamos laikos, mūsdienās ir atradusi konkrētu adresi - Braslavas pagastu. Bet - visu pēc kārtas.vairāk...

šogad, vasaras sākumā, mani apciemoja jauns Amerikas latvietis, kurš gatavojās beigt savas studijas Vestpointas akadēmijā. Vestpointas diploms ir ekskluzīvs un prestižs sasniegums ikvienam amerikānim, jo īpaši reti to iegūst latvietis.vairāk...

Daudz vieglāk, šķiet, būtu izvēlēties fanfaras un spožas intonācijas, bet šoreiz negribas. Negribas runāt patētiskā, pacilātā un patriotiskā tonī, negribas arī pamācīt. Bet aicināt bez liekas gražošanās, vienkārši un cilvēciski 13. septembra dienu nodzīvot lietderīgi, sakopjot savu zemi, varu bez bažām.vairāk...

Vārdam saimnieks latviešu valodā ir daudzas nozīmes. Saimnieks ir gan īpašnieks, gan par savu zemi atbildīgs cilvēks, gan godprātīgs un uzticams darbarūķis, uz kuru var paļauties. Saimnieks ir goda pilns nosaukums, tas ir jānopelna. Tikai strādīgiem, godīgiem cilvēkiem ar atklātu, labu sirdi ir iespēja par sevi dzirdēt šo lielisko vārdu - Saimnieks! Svarīga arī intonācija, ar kādu šo vārdu izrunā, ne katram to pateiks, ne katram tas ir domāts.vairāk...

Savā iepriekšējā blogā es jau minēju Kalupes internātskolas direktoru Aleksandru Gorodinski. 80.-tajos gados Kalupē (Daugavpils rajonā) zem nevainīgas izkārtnes internātskola bija paslēpts viens no daudziem Latvijas bērnu namiem. Tajā pirmoreiz nokļuvu Dzejas dienās un atklāju sev pilnīgi jaunu pasauli - bāreņus, kuru vecāki ir dzīvi, kuru mātēm un tēviem par amorālu dzīves veidu atņemtas vecāku tiesības. Plašākai sabiedrībai par šiem bāreņiem nekas nebija zināms, jo caur presi, radio un televīziju oficiālā vara mums centās iegalvot: padomju bērni ir vislaimīgākie bērni pasaulē. Un pēkšņi es uzzināju, ka pirmklasnieču guļamistabās uz piecpadsmit meitenēm ir tikai divas lelles, un tāpēc, lai paņemtu lelli sev blakus gultiņā, jāgaida sava kārta...vairāk...

Vai mums vispār vajag tīru un zaļu valsti? Uz šo jautājumu Latvijas 90.gadadienas rudenī var dzirdēt visdažādākās atbildes. Vieni domā: Lai tīra tie, kas piecūko pļavas, mežus ceļmalas un upīšu krastus. Citi izprātojuši, ka ar to jānodarbojas vienīgi valstij un pašvaldībām, un godīgam pilsonim gar to nav nekādas daļas.vairāk...

Latvija, Lietuva un Igaunija ir zināmas zem vienojošā apzīmējuma Baltijas valstis jau 90 gadus. Katrai ir pašai sava valoda, kultūra un vēsture, tomēr pasaules mērogā mēs parasti tiekam salikti vienā kulītē. Paši vien esam vainīgi, ka lielākās vēstures krustceles esam šķērsojuši vienlaicīgi. Visas trīs republikas ir dibinātas 1918.gadā, mēs visi pārdzīvojām padomju okupāciju, atjaunojām savu neatkarību 1991. gadā, kā arī pievienojāmies NATO un Eiropas Savienībai 2004. gadā. Ziņu virsrakstos, kur vēstīts par šiem notikumiem, vienmēr esam nosaukti par Baltijas valstīm un tikai kādu laiku vēlāk ir parādījušies atsevišķie valstu nosaukumi.vairāk...

No desmitgades uz desmitgadi septembris Latvijā manā apziņā saistās ar Dzejas dienām. Padomju laikā, kad bija aizliegti jebkādi mītiņi un demonstrācijas, izņemot brīvprātīgi obligātos gājienus 1. maijā un 7. novembrī, Dzejas dienas izvērtās par mēģinājumiem un vēstnešiem tām masu manifestācijām, kas 80. gadu beigās pulcēja Tautas fronte. Zināms, septiņdesmitajos gados, dodoties uz tikšanos ar lasītājiem attālos Latvijas nostūros, rakstnieki par tādu Tautas fronti nemaz nedomāja. vairāk...

Valsts dzimšanas dienā mēs parasti pieminam tos cilvēkus, kas ir palīdzējuši valsti dibināt, aizsargāt un turējuši svētas tautas vērtības. Latvijā šādu pieminēšanas cienīgu cilvēku pēdējos 90 gados ir bijis ļoti daudz. šajā jubilejas gadā mēs kā allaž atskatīsimies pagājušo laiku notikumos, taču tieši šogad mēs gribam skatīties arī nākotnē. Mēs zinām, kādi bija pagājušie 90 gadi. Kas ir sagaidāms nākošajos 90 gados? Vēl jo svarīgāks jautājums - kuri cilvēki veidos Latviju nākošos 90 gadus? vairāk...